„Visus šos gadus, kopš dīķsaimniecība izveidota, esmu strādājis un to sakārtojis tā, ka krīzes nebiedē. Tagad manā vietā var nākt dēls vai mazdēls – viss sagatavots,” saka zivsaimniecības gada balvas Lielais loms divkārtējais ieguvējs, Rendas individuālā uzņēmuma Rimzāti īpašnieks Valdis Kancāns.
Zemkopības ministrijas augstāko atzinību viņš tikko saņēma par mūža ieguldījumu nozarē, kā arī par veiksmīgu uzņēmējdarbību kategorijā Gada uzņēmums akvakultūrā.
Sāka džungļos
Lieli lomi V.Kancāna saimniecībā bijuši vienmēr. Varbūt ne uzreiz pašos pirmsākumos, kad pirms pusgadsimta jēkabpilietis pēc toreizējā Kazdangas sovhoztehnikuma tika nosūtīts uz Rendu. No Latvijas otras puses V.Kancāns mācīties zivkopību brauca uz Kurzemi, jo citur tādu iespēju tad nebija (tagad nekur nemāca kā pamatspecialitāti). Pēc tehnikuma bijušas divas iespējas: mācīties augstskolā vai sākt strādāt. Jaunais zivkopis piekritis sadales komisijas norīkojumam uz Rendu un 1973. gadā ieradies šeit, lai piedalītos dīķsaimniecības izveidē. Tolaik zivkopība lielos kolhozos nākusi modē. Sākumā jaunajam speciālistam uzticēta Segliņu un Mežzīļu ezera, kā arī dažu mazāku ūdenskrātuvju apsaimniekošana. Jo vietā, kur tagad daudzie Rimzātu dīķi, tad bijuši džungļi – ar krūmājiem aizaugušas pļavas, caur kurām vedis mazs celiņš, tikai ar zirgu izbraucams, kā arī veca māja. Pirmais jaunais dīķis nodots 1975. gadā.
Valsts plāniem netaupīja
„Nozares ministrija kopā ar atbildīgo institūciju Latribprom bija nospraudusi vērienīgus plānus, un valsts naudu deva,” atceras V.Kancāns. „Dīķu rakšanu un meliorācijas sistēmu nosponsorēja – gandrīz miljonu rubļu Rendā ieguldīja. Tajā laikā jau dzīvojās diezgan plaši un netaupīja, ja reiz lieli plāni bija. Ar degvielu laistījās uz nebēdu, cisternas mētājās visriņķī, čigāni piedalījās krūmu izciršanā un nepārtraukti lēja zaru kaudzēm virsū, lai deg lielām liesmām. Nepārspīlējot kādus 500 m3 labas melnalkšņa malkas burtiski apraka zemē. Tādi tie laiki bija. Pašiem jau nevajadzēja rēķināt, jo valsts naudu deva.”
Toreiz liela nauda
Tā ar vērienu ierīkoti dīķi lielajām zivīm, tad būvētas mazuļu audzētavas, izrakts kanāls cauri mežam ar krātuvi galā, lai var tos ar ūdeni uzpildīt. 300 hektāros izveidots pilns zivju audzēšanas cikls no nārsta un audzēšanas līdz nozvejai. Izrakti arī mazi dīķīši, kur ielaist zivis tiešai tirdzniecībai, bet tie bijuši dziļi mežā neapdzīvotā vietā. Priekšniecība attapusies, ka desmit vīriem ar automātiem būs jāsēž klāt, jo ar žogu vien nepietiks, lai pasargātu no nelikumīgiem zvejniekiem. Tāpēc uzcelta māja zivju uzglabāšanai. 1994. gadā, kad pēc kolhozu sabrukuma Renda sadalījusies pa nozarēm, V.Kancāns no bijušajiem kolhozniekiem atpircis pajas, lai visu dīķsaimniecību privatizētu. Zeme arī bija jāatpērk, kopā 15 tūkstošus latu vajadzējis, un toreiz tā bijusi ļoti liela nauda. Tagad nieks vien – neko ar to pat iesākt nevarētu.
Pēc zivsaimniecības terminiem spoguļvirsma lielajiem Rimzātu dīķiem ir 270 ha, mazajiem – ap 30 ha. Kādreizējā saimniecības ēka atjaunota kā dzīvojamā māja Dīķi, turpat uzcelts malkas šķūnis un ēka barības glabāšanai. Taču izrādījies, ka mūsdienu tehnika ir pārāk liela un nevar tajā barību savest. Tāpēc uzcelts ievērojami lielāks angārs – tas esot mazdēla Edvarda diplomdarbs.
Faktiski ģimenes uzņēmums
V.Kancāna izveidotajos Rimzātos zivkopības zināšanas pakāpeniski pārņēmis un strādā dēls Viesturs un mazdēls Edvards Zvaguļi. Dažkārt palīdz dēls Dzintars, kurš brauc uz darbu Lauku atbalsta dienesta Dienvidkurzemes reģionālajā pārvaldē Saldū, bet dzīvo Rendā netālu no dīķsaimniecības. Vecākā meita Selga Kancāne strādā Kuldīgas slimnīcas rehabilitācijas nodaļā par ergoterapeiti. Jaunākā meita Signe Medne aizprecējusies uz Saulkrastiem, bet brauc ar ģimeni uz Rendu tēvam palīgos vismaz lielo lomu laikā. Tad Rimzātos talcinieki vajadzīgi, bet vasarās un ziemās tēvs, dēls un mazdēls iztiek trijatā. Viesturs kolhoza laikos tepat par traktoristu un mehāniķi līdzās strādājis. Kad tēvs zivsaimniecību privatizējis un dibinājis individuālo uzņēmumu, pārnācis šeit. Edvards pēc vidusskolas aizgājis uz Ventspili, pabeidzis tur augstskolu, praksē strādājis SIA Amazone un tagad, kā saka, ir pilna laika darbinieks vectēva zivsaimniecībā.
Hierarhijas gan neesot, jo darba dalīšana notikusi laika gaitā. „Vectēvs vairāk atbildīgs par ūdeņiem un zivīm, tētis – par tehniku, es eju visur citur, kur vien vajag,” paskaidro Edvards. Ja nu par kādu jautājumu domas dalās, kopā liktas pieredzējušā vectēva zināšanas ar modernām tendencēm, līdz izveidojas vienots viedoklis par pareizāko ceļu.
Sava tiesa dabai
Rimzāti dīķos audzē tikai karpas – ar modes sugām Rendas zivkopji neaizraujas. Dīķos papildus ir vienīgi zelta orfas, ar ko var pamielot acis. Laižot ūdeni no Riežupes, pamanās iepeldēt pa līdakai. No šīm plēsējām jāuzmanās, ka nav par daudz. Jau tā kādas desmit tonnas zivju ik gadu notiesā putni un meža zvēri. Lielgabali un citi mākslīgie atbaidīšanas līdzekļi nelīdz – tie ierīkoti tikai tamdēļ, lai saņemtu kompensāciju par nemedījamo sugu nodarīto postu. Zivkopis nosmej, ka kormorānu un citu negausīgu putnu ir daudz vairāk nekā miermīlīgo pīļu, bet tos šaut nedrīkst.
Rendenieki ir dabai labvēlīgi un zivju audzēšanā izmanto galvenokārt bioloģiskas metodes. Pircēji protot to novērtēt. Audzētāji kvalitāti nosaka pēc mazuļu izskata, ēdēji – pēc zivs garšas. V.Kancānam ne reizi vien gadījies dzirdēt uzslavas no pircējiem, kas brīnījušies, ka karpa tik garšīga. Rimzātu zivkopji paši nemaz nav lieli zivju ēdēji – gana daudz jānodarbojas ar audzēšanu. Tomēr, ja arī zivs galdā tiek likta, visbiežāk tā ir pašu audzētā karpa.
Populāri visā Latvijā
Ik gadu Rimzātos tiek pavairots 10–15 tonnu karpu, no tām piecas sešas tonnas mazuļu paliek audzēšanā Rendā, pārējais pārdots citiem. Rimzāti ir viena no lielākajām zivsaimniecībām Latvijā, kas popularitāti un uzticamību noturējusi kopš kolhozu laikiem, un joprojām šeit brauc pircēji no tuvām un tālām vietām: gan lielie zivsaimnieki, gan privāto dīķu īpašnieki, kas karpas audzē saimes uzturam vai makšķerēšanas vaļaspriekam. Pavasaros aktīva ir mazuļu tirdzniecība. Vieni pērk iepriekšēja gada nārsta zivtiņas, citi divgadīgās, kas jau paaugušās līdz 300 gramiem. Rudens ir izaudzētā nozvejas laiks. Kopumā Rimzāti ap 100 tonnām ik gadu pārdod svaigas. Par pārstrādi domāt nav bijusi vajadzība, jo audzēšanas un zvejas mērogs jau tā liels. Edvardam gan esot neparastas idejas, bet pagaidām tās netiek izpaustas.
Risku cenšas nepieļaut
Taujāts par riskiem, pieredzējušais uzņēmējs norāda, ka jau laikus jādomā, kā nepieļaut to, kas novēršams paša spēkiem. Lai kā padomju laikos gāja kolhozā, kad dzīvots izšķērdīgi, dīķsaimniecībai pamatus lika zinoši speciālisti. Tālākais atkarīgs no saimniekošanas. Akvakultūrā tāpat kā citās lauksaimniecības jomās visvairāk var ietekmēt laika apstākļi un slimības, kas nav cilvēka ziņā, lai cik prasmīgs speciālists viņš būtu. Rimzātu saimniecība veidota tā, ka katrā dīķī ūdens tiek iepildīts un izlaists atsevišķi. Ja kādā nokļuvusi infekcija, izplatīties citur pati tā nevar, tikai jābūt piesardzīgiem. Lielos audzēšanas dīķus rudenī nolaiž, un ziemā tie kārtīgi izsalst tā, ka pat nevajag tērēties, lai dezinficētu. Savukārt ziemošanas dīķos vasarā ūdens izlaists, un tie tiek izpļauti, iztīrīti.
Globālā ekonomiskā krīze un attiecības ar Krieviju darbu būtiski neietekmē. Pretēji padomjlaika ieradumiem, kad fosforu, slāpekli un kaļķi Rimzātu dīķos tonnām gāza iekšā tā, ka viss ūdens zaļš, tagad saimnieki iztiek tikpat kā bez minerālmēsliem. Zivis piebaro pārsvarā ar pašmāju zemnieku graudiem, un kombinētā barība daudz nav jāpērk. Arvien modernāka tehnika gan vajadzīga. Pēdējos gados visvairāk galva jālauza sausuma dēļ, vasaras nogalē un rudenī dīķos sāk trūkt ūdens – kādreiz tā nebija. Tās laikam klimata pārmaiņu sekas.
Zivs pati nepateiks
Pavasarī saspringtākais darbs ir kādu mēnesi, kad jāstrādā no rīta līdz vakaram, lai zivis pārvestu no ziemošanas dīķiem. Nārsta laikā trīs nedēļas darbs nav grūts, bet ir atbildīgs. Savukārt rudenī ir nozveja, bet uz Ziemassvētkiem un pirms Jaungada – tirdzniecības trakums. Joprojām latvieši uzskatot, ka tad galdā obligāti jābūt zivij, un vispiemērotākā ir karpa, kurai ir zvīņas. Tad dažās dienās pa maisiņiem vien zivju mājā iztirgotas trīs tonnas. Bet arī citās dienās darba netrūkst. Pat sniegotā dienā visi dīķi jāapstaigā, jāskatās, vai ūdens pietiek, vai viss cits kārtībā. „Zivs jau nepateiks, ka jūtas slikti. Zivkopim pašam jāpārbauda.”.
Rendenieks Valdis Kancāns teju pusgadsimtu veltījis zivsaimniecībai un saņēmis Zemkopības ministrijas apbalvojumus.
„Gandarījumu jau dod pats darbs,” zivkopis nosaka.
Rimzāti skaitās Valda Kancāna individuālais uzņēmums, bet faktiski gadu no gada tajā strādā trīs paaudzes – plecu pie pleca arī dēls Viesturs un mazdēls Edvards Zvaguļi.
Avots, Kurzemnieks, 11.10.2022., Daina Tāfelberga