LIELAIS LOMS 2025 publicitāte medijos

1. Biedrība “Usmas krasts” saņem Gada balvu zivsaimniecībā “Lielais loms 2025”
• ventspilsnovads.lv, 08.11.2025

7. novembrī apbalvošanas ceremonijā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Aulā Jelgavas pilī pasludināti Zemkopības ministrijas Gada balvas zivsaimniecībā “Lielais loms 2025” laureāti – zivsaimniecības nozares labākie uzņēmēji un darbinieki. Apbalvošanas ceremonijā viņus sveica zemkopības ministrs Armands Krauze un Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa. Laureātu vidū bija arī biedrība “Usmas krasts”.
Gada balvas “Lielais loms 2025” pretendentus komisija vērtēja sešās nominācijās – “Gada izaugsme zivsaimniecībā”, “Inovācija zivsaimniecībā”, “Labākais vietējā zvejā”, “Ieguldījums zivsaimniecības un ūdeņu apsaimniekošanas popularizēšanā”, “Jauns un daudzsološs nozarē” un “Par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā”. Laureāti saņēma balvu “Lielais loms 2025”, Zemkopības ministrijas diplomu un naudas balvu.
Ventspils novada pašvaldība lepojas ar biedrību “Usmas krasts”, kas ieguva balvu nominācijā “Ieguldījums zivsaimniecības un ūdeņu apsaimniekošanas popularizēšanā”. To saņēma organizācijas vadītāja Iveta Maldone. Viņu sveica arī Ventspils novada domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Guntis Mačtams. Biedrība ar praktiskām aktivitātēm veicinājusi sabiedrības izpratni par zivsaimniecību un ūdeņu ilgtspējīgu izmantošanu.
Biedrību “Usmas krasts” 2003. gadā dibināja Usmas ezera apkārtnē esošo kempingu īpašnieki. Jau toreiz viņiem bija ieceres par Usmas ezera tēla pilnveidošanu un infrastruktūras sakārtošanu, bet nopietnāk pie šiem uzdevumiem biedri ķērās 2016. gadā, izvirzot mērķi saimniekot savādāk.
“Usmas krastā” ir aptuveni 50 aktīvu biedru, tostarp arī Ventspils novada pašvaldība. Izmantojot Zivju fonda līdzekļus, biedrība ir izveidojusi Usmas ezera mājaslapu www.usmasezers.lv, tādējādi informējot sabiedrību par makšķerēšanas noteikumiem un iespējām ezerā un citām aktualitātēm. Visvairāk tīmekļa vietnē tiek apskatīti vebkameras ieraksti. Ierīce atrodas jahtklubā un ļauj novērot ezeru. Mājaslapa ir labs palīgs, lai uzzinātu, kā var saņemt licences, daudzi interesenti lejuplādē ezera dziļuma kartes, citi interesējas par naktsmītnēm.
2016. gadā Ventspils novada pašvaldība deleģēja biedrībai licencētās makšķerēšanas organizēšanu Usmas ezerā un pilnvaroja veikt zivju resursu aizsardzības pasākumus. Biedrības pārstāji kontrolē, kādi lomi tiek izvilkti. Vēl viens biedrības pienākums ir zivju resursu atjaunošana ezerā. “Usmas krasta” aktīvisti regulāri raksta projektus un iesniedz tos valsts Zivju fondā, tāpēc ūdenstilpē ielaisti zandartu mazuļi un vienvasaras līdaku mazuļi.
2017. gadā ezerā notika Ventspils novada pašvaldība pašvaldības pasūtīts un Zivju fonda apmaksāts pētījums, 2021. gadā, pateicoties iesaistei pārrobežu projektā, to izdevās atkārtot. Pirmajā reizē tika konstatēts, ka cilvēks pārāk iejaucas dabas pasaulē – ir liela pārzveja, tiek nozvejots pārāk daudz plēsīgo zivju. Savukārt otrs pētījums parādīja, ka situācija lēnām uzlabojas, lomos parādās lielāki zivju eksemplāri, ir vairāk plēsēju.
Gada balva zivsaimniecībā “Lielais loms” ir Zemkopības ministrijas ikgadēja zivsaimniecības nozares augstākā atzinība par nozīmīgiem sasniegumiem un ieguldījumu nozares labā un līdz ar to arī Latvijas tautsaimniecības attīstības veicināšanā. Balvas mērķis ir sekmēt zivsaimniecības nozares attīstību un nozīmīgumu sabiedrībā. Kopš 2015. gada balvas tiek piešķirtas labākajiem zivsaimniekiem Latvijā, tostarp zvejniecībā, akvakultūrā un zivju apstrādē.
Foto: Dainis Karols

2. Vienā laivā ar “Lielo lomu”: zivsaimniecības izcilnieki saņem balvas
• jauns.lv, 10.11.2025, Guntars Meluškāns

Zemgales sirdī Jelgavā, Lielupes krastā, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes aulā, pulcējās zvejnieki, pārstrādes rūpnieki, nozares aktīvisti un vadītāji, lai kā ik gadu godinātu zivsaimniecības izcilniekus.
Zemkopības ministrs Armands Krauze ceremoniju raksturoja kā īpaši sirsnīgu notikumu: “”Lielais loms”, man liekas, ir tāds tiešām ļoti sirsnīgs, tāds kompakts pasākums zivsaimniekiem. Zivsaimniecība Latvijā ir neliela, bet tā ir ļoti vēsturiska un nozīmīga nozare. Jūra ir vienmēr bijusi, un Latvijā vienmēr ir bijuši zvejnieki, kas zvejo. Līdz ar to tā ir tradicionāla, vēsturiska, tā ir daļa no mūsu kultūras – tas ir kultūras mantojums.”
Ministrs gan atzina, ka nozarei pēdējos gados neklājas viegli. “Zivsaimniecībai klājas diezgan grūti, ņemot vērā, ka nozvejas kvotu apmērs regulāri mainās – vienu gadu no Briseles puses piešķirts mazāk, citu vairāk. Tas ir ļoti svārstīgi. Mums vienu gadu, piemēram, brētliņu ir mīnus 40 procentu. Var iedomāties, kā zvejniekiem ir dzīvot ar ienākumiem, kas ir par 40 % mazāki.” Tomēr šogad situācija uzlabojas.
“Šogad ir pozitīvas ziņas, ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomē burtiski pirms pāris nedēļām panācām ievērojamu pieaugumu nozvejas kvotām Baltijas jūrā. Šodien var just, ka zvejnieki tiešām ir gandarīti par nākamā gada kvotām, – reņģei Baltijas jūrā 15 % palielinājums, bet brētliņai papildus 45 % attiecībā pret iepriekšējo gadu,” norādīja Krauze.
Balta laiva slīd…
Pasākumā vairākkārt izskanēja doma, ka “mēs visi esam vienā laivā”, un jāatzīst, ka šī vienas laivas sajūta bija tiešām skaidri manāma. Visi klātesošie no sirds priecājās par laureātiem un nepārdzīvoja, ja pašiem balva šoreiz gāja secen. Pirms katras balvas pasniegšanas izcilniekus dāsni slavēja nozarē zināmi cilvēki, bet paši uzvarētāji lielākoties bija vārdos skopi, tikai pasakot paldies cilvēkiem, kuri viņiem ir svarīgi, un uzsverot savu uzticību jūrai, zivju smaržai un sāļajam vējam. Kā teica kāds laureāts, mēs esam darītāji, nevis runātāji.
Ārpus nominācijām tradicionālo speciālo balvu no konkursa ilggadīga drauga – Makšķerēšanas kartes – saņēma Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība. Biedrības uzdevums ir izveidot un uzturēt lašu, taimiņu, foreļu un alatu licencētu makšķerēšanu Gaujā un Braslā.
Nominācija “Jauns un daudzsološs nozarē”
Šajā nominācijā uzvarēja Oskars Dančauskis – piekrastes zvejnieks no jaunākās paaudzes, kurš aktīvi darbojas Latvijas Zvejnieku federācijā. Balvu viņam pasniedza Zemkopības ministrs Armands Krauze, kurš teica: “Man liekas, šī varētu būt pat galvenā nominācija. Kāpēc? Tāpēc, ka jauni cilvēki mums ir vajadzīgi visās nozarēs. Es atceros, ka tad, kad biju jauns, es uz lietām skatījos ar citu degsmi. Man liekas, jebkurā nozarē ir vajadzīgi cilvēki, kuri darbu dara ar degsmi, kas raksturīga jaunībai. Es šo nomināciju sauktu “Jauns un traks”, jo ar to trakumu var izdarīt brīnumu lietas.”
Pārējie nominanti
Uldis Rozenšteins, SIA “Salacas KRU” īpašnieks un zīmola “Nēģis Burciņā” veidotājs.
Gints Šadurskis, piekrastes zvejniecības uzņēmuma īpašnieks. Kopš 2025. gada vasaras tirgo zivis no mobilā tirdzniecības treilera un piedāvā tūrisma braucienus ar katamarānu “Spīdola”.
Vineta Jēgere, kvalitātes sistēmas vadītāja palīdze SIA “Līcis 93”. Pārzina pārtikas marķēšanas likumdošanu vairāk nekā 40 eksporta valstīs.
Ralfs Rūdolfs Frišenfelds, 24 gadus jauns piekrastes zvejnieks, kuram jūra ir dzīvesveids un kurš izkopj zivju nozvejas prasmes plašā spektrā.
Nominācija “Ieguldījums zivsaimniecības un ūdeņu apsaimniekošanas popularizēšanā”
Šajā nominācijā tika pasniegtas divas balvas. Sabiedrības atzinības balsojumā uzvarēja individuālais komersants “Stubiņš”. Tas ir ģimenes uzņēmums, kas zvejas produktus apstrādā mājas apstākļos, zivis zvejojot Rīgas jūras līcī un Engures ezerā.
Savukārt žūrijas balvu saņēma biedrība “Usmas krasts” – aktīva sabiedrisko iniciatīvu popularizētāja Usmas ezera apkārtnē, padarot to par iecienītu atpūtas vietu un platformu izglītojošiem un sabiedriskiem pasākumiem.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības Centra finanšu un klientu apkalpošanas direktors Dzintars Vaivods, pasniedzot balvu, uzsvēra, ka ģimenes uzņēmums “Stubiņš” ir patiešām izcils piemērs, kā ar savu ikdienas darbu var ne tikai saražot garšīgus produktus, bet arī pārstāvēt savu reģionu un nozari. Mēs visi novērtējam, kad, vasarās braucot peldēties, zvejnieku ciematos ir šādi uzņēmumi, pie kuriem varam iegādāties produktus, izjust šo noskaņu un gūst baudījumu.
Biedrību “Usmas krasts” sveica Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis: “Šis stāsts par cilvēkiem, kas tic un var ieraudzīt nākotni – ka lietas, kas daudziem liekas nepaceļamas vai neizdarāmas, viņi var izdarīt, un pāris gados vietu, kuru daudzi jau norakstīja kā tukšu un pamestu, ir pārvērtuši par plaukstošu iespēju gan tūristiem, gan zvejniekiem un makšķerniekiem.”
Pārējie nominanti
Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība darbojas Gaujas upes baseina teritorijā, lai uzlabotu ūdensteces ekosistēmu un veicinātu zivju migrāciju.
Biedrība “Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācija” nodarbojas ar akvakultūras dzīvnieku un organismu audzēšanas popularizēšanu, sekmējot resursu ilgtspējīgu izmantošanu.
Nominācija “Inovācija zivsaimniecībā”
Par līderību un uzdrīkstēšanos ieviest jaunas metodes balvu saņēma SIA “Karavela”. Uzņēmums ir viens no vadošajiem zivju konservu ražotājiem Eiropā, izstrādājis jaunu produktu līniju ar Āzijas virtuves iedvesmotām garšām konservēto zivju kategorijā, piesaistot jauno patērētāju paaudzi.
Saprotams, ka inovāciju kategorijā balvu pasniedza pasākuma namamāte – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes rektore Irina Arhipova. “Ir patiesi iedvesmojoši, ka šī balva “Inovācija zivsaimniecībā” tiek pasniegta tieši Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, jo pēc būtības šeit satiekas zināšanas, pieredze, jaunas idejas, kas arī ir inovācijas. Un šī balva tiek pasniegta pirmo reizi – arī tā ir inovācija! Ja mēs skatāmies pēc būtības, inovācijas nav tikai tehnoloģijas, tas ir domāšanas veids. Zivsaimniecības nozare nav tikai ražošana – tās ir rūpes par mūsu nākotni, par mūsu jauno paaudzi.”
Pārējie nominanti
SIA “SpirulinaNord” izveidojusi modernāko spirulīnas mikroaļģu biotehnoloģiju ražotni Eiropā.
SIA “Verbus” saimniecība “Lejnieki” veiksmīgi apvieno tradicionālo zivju audzēšanu ar modernām tehnoloģijām, piemēram, hlorellas tehnoloģijas ieviešanu akvakultūrā un ūdens attīrīšanu no piesārņojumiem.
Nominācija “Gada labākais vietējā zvejā”
Nominācijā par pieredzi, prasmēm un spēju ticēt savam darbam uzvarēja SIA “Forele AN”/Aigars Neilands. Aigars ir piekrastes zvejnieks no senas zvejnieku dzimtas, viens no lielākajiem lucīšu zvejniekiem Kurzemē.
Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktora vietniece Inese Bārtule uzsvēra, cik grūts darbs ir paveikts ceļā uz balvu. “Jūras piekrastes un iekšējo ūdeņu zveja ir neliels un pret pārmaiņām ļoti jutīgs sektors, kuram nākas sadzīvot ar aizvien pieaugošām prasībām. Jāprot atrast līdzsvaru starp tradīcijām un attiecībām ar dabu. Šā gada laureāts ar savu profesionalitāti, pieredzi un cieņu pret zvejnieka arodu mums pierāda un māca, ka ir iespējams zvejas tradīcijas saglabāt un vienlaikus arī tās attīstīt. Lai šis darbs mūs iedvesmo un turpina stiprināt Latvijas iekšējo un jūras piekrastes ūdeņu zvejniecību!”
Pārējie nominanti
Zemnieku saimniecība “Silzviedri”/Edgars Zviedris, zvejnieks devītajā paaudzē, kurš izveidojis un rosās Latvijā vienīgajā oficiālajā zvejnieku apmetnē Katrīnbādē.
Zemnieku saimniecība “Salacas Zivtiņa”/Rolands Ķirsis, piekrastes zvejnieks jau sešās paaudzēs, kurš ne tikai zvejo, bet arī izgatavo zvejas rīkus un ziemā dodas nēģu zvejā Vitrupē.
Nominācija “Gada izaugsme zivsaimniecībā”
Par sasniegtās virsotnes noturēšanu balvu saņēma SIA “Banga LTD”. Uzņēmums kopj Latvijas zivrūpniecības tradīcijas jau 78 gadus, nodarbina vairāk nekā 165 darbiniekus un eksportē savu produkciju uz 47 valstīm.
Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš atzina, ka priecājas pasniegt tieši šo balvu. “Tad, kad mums ir jārunā par nozari, jācenšas aizstāvēt tās pozīcijas, atbalstu un tā tālāk, mums jau ir jāparāda nozares potenciāls. Un šī balva ir tiem, kas cenšas veikt izrāvienu, parādījuši augšupeju. Un jāsaka tā – ja viņu paraugs tiek ņemts vērā un arī pārējie nākamajā gadā izdarīs izrāvienu, un viņu būs ļoti daudz, gala rezultātā zivsaimniecība Latvijā būs arī ar lielu plusa zīmi.”
Pārējie nominanti
SIA “Varita” ar zivsaimniecību nodarbojas kopš 1995. gada, specializējoties zvejniecībā, pirmapstrādē un starptautiskajos kravu pārvadājumos.
SIA “Silverfish” nodarbojas ar svaigo zivju pirmapstrādi, ražojot augstas kvalitātes saldēto un sālīto produkciju, nepilnu desmit gadu laikā cieši nostiprinot savu pozīciju tirgū.
Nominācija “Par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā”
Augstāko atzinību par nozarei veltīto darbu saņēma Aleksandrs Rozenšteins, kura mūžs veltīts zvejniecībai.
Aleksandrs Rozenšteins vairākus gadus strādājis Salacgrīvas novada Zvejnieku konsultatīvajā padomē, pieņemot lēmumus zivsaimniecības darbu uzlabošanai pašvaldības teritorijā. Vēlāk sācis darbu jūras ostas valdē, kopīgi ar valdes locekļiem izstrādājis un realizējis ostas attīstības programmu. Viņa ilggadīgā sadarbība ar “Bior” nēģu monitoringu, strādājot pie nēģu iezīmēšanas un uzskaites, palīdzējusi šīs vērtīgās zivs saglabāšanā. Aleksandrs Rozenšteins ir biedrības “Salacgrīvas nēģi” biedrs kopš dibināšanas un joprojām ir aktīvs ražotāju grupas pārstāvis. Pateicoties viņa un citu biedru darbam, kopš 2022. gada Salacgrīvas nēģi iekļauti Eiropas Savienības Aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā, kas garantē šī pārtikas produkta kvalitāti un reputāciju un nodrošina kultūrvēsturiskā mantojuma statusu.
Saņemot balvu, Aleksandrs Rozenšteins, kura darbs daudziem no mums ļauj ikdienā vai svētku reizē mieloties ar gardajiem nēģiem, šķita mazliet samulsis. “Es biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, kad esmu izvirzīts, un liels paldies Jānim Dauvim, kas to izdarīja. Es domāju, ka daudziem no klātesošajiem zvejniekiem, kurus es šovakar klausījos un redzēju, pienāktos šī balvu, kas šodien pasniegta man.”
Savu uzrunu zvejnieks noslēdza ar sirsnīgu pateicību savai sievai: “Tikai zinot, ka mājā viss ir kārtībā un bērni ir samīļoti, pabaroti un apguldīti, es varu jau kopš jaunības nodoties šim darbam. Paldies!”

3. Balvas saņem zivsaimniecības nozares labākie uzņēmēji
Talsu Vēstis, 11.11.2025, Sanita Liepiņa

Piektdien, 7. novembrī, apbalvošanas ceremonijā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Aulā Jelgavas pilī jau 11. reizi pasludināti Zemkopības ministrijas Gada balvas zivsaimniecībā «Lielais loms 2025» laureāti — labākie zivsaimniecības nozarē. Viņu vidū arī Talsu novada uzņēmēji.
Pavisam Gada balvas «Lielais loms 2025» pretendentus komisija vērtēja sešās nominācijās. Rojas pagasta SIA «Banga LTD», kas pēdējos gados piedzīvojusi strauju izaugsmi, atzīta par labāko nominācijā «Gada izaugsme zivsaimniecībā». Šovasar Latvijas Radio zivju pārstrādes uzņēmums norādīja, ka ne tikai savas obligācijas sācis tirgot biržā, tādējādi piesaistot papildu līdzekļus attīstībai, bet spējis iekarot jaunus eksporta tirgus. Uzņēmumā nodarbināti 160 cilvēki, un tajā joprojām ir liels roku darbs.
Mērsraga pagasta SIA «Forele AN» uzvarēja nominācijā «Labākais vietējā zvejā», un to saņēma piekrastes zvejnieks un zivapstrādes uzņēmuma saimnieks Aigars Neilands. Kā norādīts projekta «Piekrastes zivis» mājaslapā, viņš ir īpašnieks Mērsraga lielākajam kūpināšanas ceham, kur viss nodrošināts augstas kvalitātes preces gatavošanai.
«Aigars ir bērzciemietis, nācis no senas zvejnieku dzimtas, un, kā jau daudziem piekrastniekiem, arods ir asinīs. Šobrīd Aigars piekrastes zvejā vairāk specializējies tieši uz lucīšu nozeju un ir viens no lielākajiem lucīšu zvejniekiem Kurzemē. Lai nodrošinātu kūpinātu zivju piedāvājumu pircējiem visu gadu, Aigars zivis iepērk gan no citiem zvejniekiem, gan apstrādei izmanto arī Atlantijas okeāna zivis.»
Savukārt biedrība «Usmas Krasts» saņēma balvu nominācijā «Ieguldījums zivsaimniecības un ūdeņu apsaimniekošanas popularizēšanā». To pirms vairāk nekā 20 gadiem dibināja Usmas ezera apkārtnē esošo kempingu īpašnieki.
Jau toreiz viņiem bija ieceres par ezera tēla pilnveidošanu un infrastruktūras sakārtošanu, bet nopietnāk pie šiem uzdevumiem biedri ķērās 2016. gadā, izvirzot mērķi saimniekot citādāk. «Usmas krastā» ir aptuveni 50 biedru. Izmantojot Zivju fonda līdzekļus, biedrība izveidojusi mājaslapu www.usmasezers.lv, tādējādi informējot sabiedrību par makšķerēšanas noteikumiem, iespējām ezerā un citām aktualitātēm.
Zemkopības ministrijas Gada balva zivsaimniecībā «Lielais loms» ir augstākā atzinība par nozīmīgiem sasniegumiem un ieguldījumu zivsaimniecības attīstībā. Balvas mērķis ir veicināt nozares izaugsmi un nozīmīgumu sabiedrībā.
Balvu «Lielais loms» SIA «Banga Ltd» līdzīpašniekam un valdes loceklim Raivim Veckāganam pasniedza Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš.
Balvu saņēma biedrības «Usmas krasts» vadītāja un Ģibuļu pagasta SIA «Bukdangas» valdes locekle Iveta Maldone. Biedrība ar praktiskām aktivitātēm veicinājusi sabiedrības izpratni par zivsaimniecību un ūdeņu ilgtspējīgu izmantošanu.
«Lielais loms» šogad tiek arī SIA «Forele AN» un Aigaram Neilandam.
Uģa Avota foto

4. Salacgrīvietim Lielais loms par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā
• Auseklis, 12.11.2025, Līga Liepiņa
• auseklis.lv, 12.11.2025, Līga Liepiņa

Piektdienas vakarpusē svinīgā ceremonijā Jelgavas pilī sumināja Gada balvas zivsaimniecībā Lielais loms 2025 laureātus – labākos Latvijas zivsaimniekus zvejniecībā, akvakultūrā un zivju apstrādē. Par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā godināja salacgrīvieti Aleksandru Rozenšteinu, zvejnieku saimniecības Kurķis īpašnieku, kurš par augsto novērtējumu ir gandarīts.
Zemkopības ministrijas (ZM) ikgadējā zivsaimniecības nozares augstākā atzinība tika pasniegta jau 11. reizi. Gada balvas Lielais loms 2025 pretendentus komisija vērtēja sešās nominācijās: Gada izaugsme zivsaimniecībā, Inovācija zivsaimniecībā, Labākais vietējā zvejā, Ieguldījums zivsaimniecības un ūdeņu apsaimniekošanas popularizēšanā, Jauns un daudzsološs nozarē un Par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā.
Tika pasniegtas arī divas speciālbalvas – Sabiedrības un Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību kartes simpātiju balvas.
Laureātus apbalvošanas ceremonijā sveica zemkopības ministrs Armands Krauze, ZM Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš un viņa vietniece Inese Bārtule, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes rektore Irina Arhipova, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis. Speciālbalvas pasniedza LLKC Finanšu un klientu apkalpošanas direktors Dzintars Vaivods, kā arī centra Zivsaimniecības daļas vadītāja Agnese Neimane.
Vairāk par Lielo lomu lasiet 2. lpp.
Nedēļas nogalē jau 11. reizi tika godināti Zemkopības ministrijas Gada balvas zivsaimniecībā Lielais loms 2025 laureāti – zivsaimniecības nozares labākie uzņēmēji un darbinieki. Apbalvojuma saņēmēju vidū bija arī mūspuses uzņēmējs – salacgrīvietis Aleksandrs Rozenšteins, zvejnieku saimniecības Kurķis īpašnieks. Gada balva par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā sarunbiedram bija patīkams pārsteigums. – Negaidīju. Šķiet, ka tādam apbalvojumam esmu drusku par jaunu, taču ir gandarījums, ka cilvēki novērtējuši to, ko daru. Turpināšu strādāt. «Lielā loma» balva ir kā patīkams bonuss, – novērtē A. Rozenšteins.
Apbalvošanas ceremonijā klāt bija arī A. Rozenšteina kundze Dace un uzņēmēja sadarbības partneri – biedrības Jūrkante valdes priekšsēdētāja Dzintra Eizenberga un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Zivsaimniecības daļas projektu vadītājs Jānis Kravalis. Starp citu, A. Rozenšteinu apbalvojumam izvirzīja tieši LLKC.
Pasākums bija svinīgs, dalībnieku vidū valdīja patīkams satraukums. Apbalvojuma saņēmējus sveica un balvu pasniedza zemkopības ministrs Armands Krauze, bet klāt bija arī divi iepriekšējie ministri, tostarp Kaspars Gerhards, kurš savu pilnvaru laikā 2019. gadā A. Rozenšteinam un viņa zvejnieku saimniecībai Kurķis pasniedza Lielo lomu nominācijā Gada uzņēmums jūras piekrastes un iekšējo ūdeņu zvejniecībā. Abas statuetes ar Gada balvas zivsaimniecībā simbolu – zivi – novietotas sarunbiedra mājās goda vietā. Savukārt diploms pielikts pie sienas Kurķa nēģu namiņā pie Salacas 1. tača. Drīz tam pievienosies arī nupat saņemtais diploms. Saimnieks ir gandarīts tos parādīt ciemiņiem.
Balva par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā vēlāk atzīmēta arī šaurā tuvinieku lokā kopā ar meitas Kristīnes ģimeni un mazbērniem – sešgadīgo Aleksi un trīsgadnieci Paulu. Labas domas no Lielbritānijas A. Rozenšteinam sūtīja arī viņa jaunākā meita Madara ar trīsgadīgo dēliņu Hugo. – Mazbērni varbūt visu vēl neizprot, bet tik daudz viņiem bija skaidrs, ka opis ir saņēmis kādu apbalvojumu, – ar sirsnību teic sarunbiedrs.
Salacas 1. nēģu tača nomnieks A. Rozenšteins šajā nozarē strādā jau vairāk nekā 25 gadus. Šīs nēģu zvejas sezonas sākums krietni atšķīrās no līdz šim pieredzētajām.
– Jūlijā nevarēju saprast, kas šogad gaidāms, kā rīkoties. Ūdens līmenis upē bija tik augsts, kāds pa šiem gadiem vēl nebija bijis. Atlika divi varianti – vai nu šosezon nozvejosim ļoti labi vai nenozvejosim neko. Taču ūdens normalizējās – tas bija tīrs, tajā nebija dūņu daļu, kas vasarā izveidojas, kad nav straumes. Septembra un oktobra pirmās puses gan bija ļoti švakas, bet uz mēneša beigām lomi palielinājās. Kopumā ņemot, pagaidām mums 1. tacī sokas labi, – stāsta nēģu zvejnieks. Šī brīža lietavas gan neko labu nedara un zvejniekam būs daudz aktīvāk jāseko līdzi ūdens līmenim un straumes ātrumam, izvērtējot, vai un kā likt murdus, varbūt kādu nakti izlaist. – Kā mans tēvs kādreiz sacīja – ar galvu var vairāk nozvejot nekā ar divām rokām. Drīz klāt būs brīdis, kad jāsāk zvejot arī ar galvu. Gana liels atspaids ir modernās tehnoloģijas.
Piemēram, laikapstākļiem, ūdens līmeņa aktivitātēm nu jau var sekot līdzi viedierīcēs.
Sarunbiedrs atzīst, ka solītais drīzais aukstums pat būtu zināms glābiņš.
Proti, tas nobremzētu upēs ūdens līmeņa straujo celšanos.
Gada balvu zivsaimniecībā nozares labākajiem uzņēmējiem un darbiniekiem pasniedz kopš 2015. gada. Šajā laikā tikai pāris gadu bija tādi, kad apbalvojumu vai veicināšanas balvu kādā no nominācijām nepasniegtu kādam mūspuses pārstāvim.
Šogad uz Lielo lomu dažādās nominācijās pretendēja vēl daži mūspuses pārstāvji.
SIA Salacas KRU īpašnieks, salacgrīvietis Uldis Rozenšteins bija nominēts balvai nominācijā Jauns un daudzsološs nozarē, bet svētciemieša Rolanda Ķirša zvejnieku saimniecība Salacas zivtiņa – nominācijā Labākais vietējā zvejā. Abi saņēma atzinības rakstus par piedalīšanos.
Līga LIEPIŅA
Uģa AVOTA foto.
Lielā loma 2025 laureāti saņēma ne tikai Zemkopības ministrijas diplomu un naudas balvu, bet arī mākslinieces Ievas Strazdiņas veidoto statueti ar Gada balvas zivsaimniecībā simbolu – zivi.
Gada balvas zivsaimniecībā Lielais loms 2025 laureāts salacgrīvietis Aleksandrs Rozenšteins (no kreisās) kopā ar kundzi Daci un zemkopības ministru Armandu Krauzi.

5. Parunājam par samiem ar samu copes ekspertu Edvīnu Melni
lasi.lv, 17.11.2025, Arturs Zabors

Ik palaikam makšķerēšanas pasaulē uzrodas vai nu jauns makšķerēšanas veids, vai arī kļūst aktuāla kāda konkrēta zivs suga. Visi klusi ķēra lasi, tad bija foreļu bums, cilvēki konvertējās uz brekšiem, un tagad ar tehnoloģiju attīstību daudzi sākuši ķert zandartus. Pēdējās sezonās īpaša aktualitāte ir sams. Pavisam nesen iepazinos ar EDVĪNU MELNI, kurš jau ļoti sen ķer samus un zina par tiem daudz. Ja cilvēks velta laiku kādai konkrētai zivs sugai, viņš noteikti ir saucams par ekspertu. Tādēļ nolēmu iztaujāt Edvīnu, kurš zina atbildes. Esmu pārliecināts, ka arī jums būs interesanti.
Tu kā no debesīm nokriti uz Latvijas samu makšķerēšanas skatuves. Pastāsti par sevi un savu makšķerēšanas pieredzi!
Mana makšķerēšanas pieredze sākās jau bērnībā, vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Kopā ar tēvu bieži devāmies pie tuvējām upēm un ezeriem. Upēs tolaik netrūka karpu, lielu raudu un brekšu, bet ezeros visbiežāk varēja noķert līņus un karūsas. Pat ar vienkāršu bambusa kātu varēja nomakšķerēt skaistas zivis, un bērnībā tas man šķita kā brīnums – brīdis, kad pludiņš pazuda zem ūdens, palicis atmiņā kā īpaša sajūta.
Vēlāk mani aizrāva spiningošana. Īpaši spilgti atceros savu pirmo alumīnija spiningu, kas pēc katras noķertās līdakas vai asara saliecās kā loks. Tas nebija ideāls rīks, taču tas sniedza man prieku un aizrautību. Toreiz es copēju visu gadu: vasarās ar spiningu un pludiņu, ziemās ar ledus makšķeri.
Ar gadiem tomēr sajutu, ka klasiskā cope vairs nesniedz tās pašas emocijas. Droši vien biju sevi tajā izsmēlis, un tad radās vēlme pēc jauna izaicinājuma. Tieši šajā brīdī pirmo reizi nolēmu pamēģināt noķert samu. Tajā mirklī sapratu, ka šī zivs mani aizraus uz ilgu laiku un atvērs pavisam jaunu posmu manā makšķernieka ceļā.
Vai atminies savu pirmo noķerto samu un kāpēc vispār nolēmi, ka nu ir pienācis laiks kļūt par zvērinātu samu mednieku?
Savu pirmo samu es atcerēšos visu mūžu. Tas nebija stāsts par vieglu veiksmi, bet gan par desmitiem dienu un nakšu, kas pagāja bez rezultāta. Pirmajā gadā es lielu samu pat neredzēju – vien pa kādam mazam “kurkulēnam” pusmetra garumā. Un tomēr katra tukšā nakts lika man gribēt vēl vairāk.
Atceros savu pirmo mēģinājumu Koknesē. Paņēmu dažus karpu kātus, iemetu gruntenes ar vistas aknām – tā bija visa “recepte”, ko toreiz biju atradis internetā. Pirmās divas naktis pavadīju klusumā, vērojot auklas un gaidot brīnumu. Nebija nevienas copes. Atbraucu mājās tukšā un sēdos pie datora ekrāna – meklēju informāciju, pētīju pieredzi, mēģināju saprast, kā pietrūkst. Tad atkal atgriezos uz trim naktīm tajā pašā kempingā. Un atkal – klusums. Tikai saimnieks tajā laikā noķēra nelielu, ap 80 centimetrus garu samu. Tas bija brīdis, kas man “iedūra” visdziļāk, – kā var būt, ka citiem izdodas, bet es, kurš vienmēr bērnībā atgriezās mājās ar zivi, palieku tukšā?
Tā tas turpinājās: trīs naktis, pēc tam vēl trīs, un atkal nekā. Biju kā apmāts. Jo vairāk man nesanāca, jo vairāk gribējās turpināt. Tas bija kā dzīvē – reizēm mēs visvairāk tiecamies pēc tā, kas nav viegli sasniedzams.
Kad sākās otrā sezona, sapratu, ka vajag mācīties no pašiem labākajiem. Devos uz Eiropu pie pieredzējušiem gidiem, skatījos, kā viņi strādā, mācījos katru niansi. Atgriezos Latvijā jau ar pavisam citām zināšanām, un tad tas beidzot notika. Pēc aptuveni sešdesmit dienām uz ūdens es noķēru savu pirmo samu – ap 1,80 m garu. Tajā brīdī viss, kas bija bijis pirms tam – tās tukšās naktis, nogurums, šaubas –, pārvērtās milzīgā priekā. Tas bija brīdis, kas lika saprast: jā, šī ir zivs, kurai es veltīšu sevi daudz nopietnāk nekā jebkurai citai.
Kas tev neļauj zaudēt interesi par šo zivs sugu?
Sams mani aizrauj ar to, ka katru reizi viss sākas no nulles. Tā nav zivs, kuru var apmānīt pēc vienas receptes, – sams mācās, pielāgojas un ir vienmēr kādus desmit soļus priekšā. Tas, kas vakar nostrādāja, šodien var vairs nestrādāt. Un tad tu sēdi laivā, skaties ūdenī un domā: kā mainīt spēles noteikumus?
Tieši tas man patīk – sams liek domāt, eksperimentēt un katru reizi meklēt jaunu pieeju. Piemēram, tu maini drifta ātrumu, citreiz pamaini leņķi vai ēsmas materiālu. Pat klusums laivā var būt izšķirošs. Un katru reizi ir sajūta, ka šī zivs tevi pārbauda, vai esi gatavs spert nākamo soli.
No bioloģijas viedokļa tas nav brīnums. Sams ir īsts “ūdens analītiķis”: ar sānu līniju tas jūt zemfrekvenču vibrācijas un straumes, ar jutīgajām ūsām uztver garšas un pieskārienus, bet ar īpašu aparātu dzird pat vissmalkākās zemūdens skaņas. Turklāt tas spēj mācīties un izvairīties no riskiem – tas nozīmē, ka vienu un to pašu kļūdu tu otrreiz vairs neatkārtosi.
Laikam tā ir galvenā lieta, kas mani pie šīs zivs saista. Ja tas būtu viegli, droši vien sen būtu zaudējis interesi. Bet sams katru reizi izaicina, un man patīk šis ceļš: mācīties kopā ar zivi, nevis tikai noķert to.
Kādas samu sugas visbiežāk sastopamas mūsu reģionā? Vai atšķiras šo sugu uzvedība?
Latvijā mēs sastopam parasto jeb Eiropas samu (Silurus glanis) – tā ir lielākā saldūdens zivs visā Eiropā un arī mūsu upju un ezeru “valdnieks”. Šeit citu samu sugu nav, taču Eiropā tās ir: piemēram, Itālijā ir vietējie endēmiskie sami, Grieķijā – marmora sams (Silurus aristotelis). Tomēr, runājot par Latviju, stāsts vienmēr būs par Silurus glanis.
Kas ir interesanti – bioloģiski tā ir viena un tā pati suga, taču uzvedība mainās atkarībā no vides. Dienvidos, piemēram, Spānijas Ebro vai Itālijas Po upē, sams ir daudz aktīvāks: barības tur ir vairāk, ūdeņi ir siltāki, un bieži vien sams dzenas pēc laupījuma pat dienas laikā. Savukārt Latvijā, īpaši Daugavā, šis pats sams uzvedas citādi – mūsu klimatā tas ir piesardzīgāks, aktīvāks galvenokārt naktīs un ļoti atkarīgs no ūdens temperatūras.
To esmu novērojis arī pats. Kad copēju Spānijā, redzēju, kā sams dienā agresīvi reaģē uz mānekli, savukārt Daugavā tajā pašā laikā būtu klusums. Šis kontrasts ļoti labi parāda, cik elastīgi šī zivs spēj pielāgoties videi.
Un tas nozīmē, ka vienas receptes nav. Katrs ūdenskrājums, katra upe ir kā jauna grāmata, kur sams raksta savus noteikumus. Tieši tāpēc tas ir tik aizraujošs – viena suga, bet tik dažādas rakstura nianses.
Vai ir taisnība, ka sams Latvijā pēdējos gados izplatās un tos var sastapt ūdeņos, kuros tie nav agrāk dzīvojuši? Tavuprāt, kādi tam ir iemesli?
Jā, manuprāt, šis novērojums ir patiess – sams pēdējos gados Latvijā kļūst redzamāks un sastopams arī tur, kur agrāk par to dzirdēja reti. Es pats praksē redzu, ka copmaņu stāsti par sama lomiem nāk no arvien plašāka ūdeņu loka.
Galvenais faktors, manuprāt, ir klimata izmaiņas. Sams ir siltumu mīloša zivs, un tā aktivitāte tieši saistīta ar ūdens temperatūru. Bioloģiski zināms, ka pie zemākas par ~8 °C temperatūras tas kļūst neaktīvs, ieņem dziļākās bedres un iekrīt tādā kā ziemas guļā. Kad pavasarī ūdens sasilst virs 15 °C, sākas īstā aktivitāte – barošanās, medīšana un lielākā daļa copes iespēju. Savukārt ap 20–25 °C tas sasniedz maksimumu: tad sams ir kustīgs, modrs un gatavs reaģēt uz mānekļiem.
Agrāk Latvijā šāds “optimālais logs” bija īsāks, taču tagad klimata pārmaiņu dēļ silto dienu periods ir kļuvis daudz garāks. Ziemas vairs nav tik bargas, ledus periods ir īsāks, un ūdens temperatūras vasarās turas augstāk un ilgāk. Tas rada samam ideālus apstākļus paplašināt savu areālu.
Lielākā daļa cilvēku samu saista tikai ar zivju medībām, bet patiesībā tā ēdienkartē ir viss, kas pieejams konkrētajā vidē: zivis, vēži, gliemji, abinieki, kukaiņi, reizēm pat putnu mazuļi vai mazie zīdītāji. Dažādos pētījumos minēts, ka zivis veido vien aptuveni 40% no uztura, bet pārējais ir citi ūdens iemītnieki. Tas arī izskaidro, kāpēc sams spēj apdzīvot arvien jaunus biotopus – tas pielāgojas barības bāzei.
Jāpiebilst, ka zinātnisku pētījumu par samu Latvijā pagaidām ir maz. Lielākā daļa zināšanu nāk no Centrālās un Dienvideiropas, kur šī suga ir izpētīta daudz plašāk. Mēs Latvijā vairāk balstāmies uz praktiskiem novērojumiem un copmaņu pieredzi, taču tendence ir acīmredzama: mūsu ūdeņi kļūst arvien piemērotāki šai sugai. Es domāju, ka tuvākajos gados arī pie mums šai tēmai tiks pievērsta nopietnāka zinātniska uzmanība.
Man personīgi tas ir interesanti tāpēc, ka redzu paralēli starp saviem novērojumiem un zinātnes datiem: tas, ko mēs ikdienā piedzīvojam uz ūdens, sakrīt ar to, ko pētnieki dokumentējuši citās valstīs. Un tieši tas liek saprast, ka Latvija nav izņēmums – sams šeit pamazām kļūst par stabilu mūsu upju un ezeru iemītnieku.
Un kur tad dzīvo sams? Kādās vietās lai šos zvērus meklē makšķernieki?
Sams ir tipisks dziļūdens iemītnieks, kas izvēlas stabilu un drošu vidi. Ziemā, kad ūdens temperatūra noslīd zem ~8 °C, tas kļūst neaktīvs un ieņem dziļākās upes vai ezera bedres, kur pavada visu auksto periodu. Šajā laikā sami bieži pulcējas grupās un faktiski iekrīt tādā kā ziemas guļā.
Kad pavasarī ūdens atkal iesilst virs 15 °C, sams pamazām kļūst aktīvs. Vasarā tas vairs nav tikai bedrēs, bet izklīst plašāk: upēs uzturas gar krasta nogruvumiem, atstraumēs, pie koku sanesumiem, savukārt ezeros – dziļākajās bedrēs ar regulārām barošanās iziešanām seklākos līčos un pie niedrēm. Latvijā sama aktīvākais laiks ir krēslā un naktī, kad tas dodas medībās. Dienas laikā lielākoties tas peld dziļāk un ir mierīgāks.
Daudzi copmaņi kļūdās, domājot, ka vasarā sams vienmēr jāmeklē tikai dziļajās bedrēs. Patiesībā tā uzvedību nosaka vesela virkne faktoru, ne tikai sezona. Vasarā sams var atrasties pat pusmetra dziļumā, ja tur ir piemēroti apstākļi. Tas jūt ūdens temperatūru, skābekļa daudzumu un straumes virzienu. Ja dziļākajos slāņos skābekļa ir maz, sams var iet tuvāk krastam, kur vējš ar viļņiem ienes vairāk skābekļa un ūdens ir dzidrāks un dzīvīgāks.
Tieši tāpēc, meklējot samu, vienmēr jāskatās plašāk: ūdens temperatūra, skābekļa saturs, vējš, straumes spēks, barības kustība – tas viss kopā nosaka, kur zivs būs.
Praktisks padoms copmaņiem: vasarā sams bedrēs lielākoties tikai atpūšas un sagremo iepriekš apēsto, tāpēc tur to ķert nav vērts. Ja tiešām gribat samu noķert, tad meklējiet uz augšējās kants un izejā no bedres. Tieši tur tas dodas baroties, un tur ir vislielākās iespējas satikt aktīvu samu. No savas pieredzes varu teikt: sams nav tikai “lielā bedre”. Tas reaģē uz vidi, un tieši tas padara procesu tik aizraujošu. Ja mācies skatīties ne tikai uz eholotes rādījumiem, bet arī uz dabas faktoriem, tad ar laiku sams pats “atklās”, kur to atrast.
Ir dzirdēts un redzēts dažādos avotos, ka sams ir īpašs “monstrs” ūdeņos. Kāpēc? Kas to padara par īpašu? Vai tikai izmēri, kādus tas mēdz sasniegt?
Samu bieži dēvē par “monstru”, jo tā ir lielākā saldūdens zivs Eiropā un var sasniegt patiešām iespaidīgus izmērus. Dienvidos, piemēram, Spānijas Ebro vai Itālijas Po upē, sams pārsniedz 2,5–3 metrus un 100+ kilogramus. Arī Latvijā ir dokumentēti ap 2,60 m gari īpatņi, kas parāda šīs sugas potenciālu arī mūsu ūdeņos. Atšķirība ir tajā, ka siltajos reģionos sams aug ātrāk, bet pie mums ceļš līdz trofejas izmēram ir daudz ilgāks – mūsu lielie sami var būt pat četrdesmit un vairāk gadu veci.
Taču izmērs ir tikai viena daļa no stāsta. Ilgu laiku daudziem šķita, ka sams ir bīstams plēsējs, kas “apēd visu dzīvo”. Tomēr vairāki Eiropas bioloģiskie pētījumi (Ronā, Ebro, Garonnā) parādījuši pretējo: sams ir ekosistēmas sanitārs. Tā ēdienkartē ir ne tikai zivis, bet arī vēži, gliemji, abinieki, kukaiņi, reizēm putnu mazuļi vai grauzēji. Zivis bieži vien veido mazāk nekā pusi no uztura. Turklāt sams bieži izvēlas vājas, slimas vai jau beigtas zivis, tādējādi mazinot slimību izplatību un palīdzot uzturēt ūdens līdzsvaru. Dažviet biologi to pat uzskata par atslēgas sugu, kas stabilizē ūdens ekosistēmas.
Manuprāt, samu patiesi īpašu padara tā evolūcijas un dzīves ritms. Tā ir sena zivs, kas izdzīvojusi ledus laikmetus un saglabājusi savu nišu līdz mūsdienām. Tas spēj nodzīvot vairāk nekā 60 gadus, un katrs liels sams sevī nes gadu desmitiem ilgu pieredzi, pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Ekoloģiski tas ir pēdējais īstais saldūdens milzis Eiropā, kas nevis iznīcina, bet palīdz dabai saglabāt līdzsvaru.
Kā noķert samu? Kādas ir tipiskākās iesācēju kļūdas, kuras tu novēro pie ūdeņiem?
Par šo tēmu varētu sarakstīt veselu grāmatu, bet ir piecas tipiskas kļūdas, kuras redzu visbiežāk pie ūdeņiem.
1. Nepiemērots aprīkojums. Daudzi iesācēji domā: “Pamēģināšu ar to, kas man jau ir, – karpu kātu vai kādu lētu ‘krokodilu’.” Bet sams nav zivs, kurai var tuvoties ar kompromisiem. Pat pirmajā reizē var pieķerties trofeja, un tad sabrūk kāds no komponentiem – salūst kāts, izdeg spole, pārplīst šņore vai iztaisnojas karabīne. Rezultāts: zivs aiziet, un makšķerniekam zūd motivācija. Labāk ieguldīt vienā, bet uzticamā komplektā – kvalitatīvs kāts, spole, pītā aukla, stiprs pavadiņas materiāls un āķi. Neaizmirstiet arī par drošu kāta turētāju: nekas nav sāpīgāk, kā redzēt, ka trofeja aizrauj līdzi ūdenī visu komplektu tikai tāpēc, ka turētājs neizturēja.
2. Nepareiza vietas izvēle. Iesācēji bieži makšķerē tur, kur ērti piebraukt ar auto, kur agrāk jau ķertas citas zivis vai kur ir “izstaigāti” krasti. Bet sams šādās vietās bieži vien vairs nestāv – tur ir liels makšķernieku spiediens, daudz kustības, un zivs kļūst piesardzīga. Labāk meklēt savas vietas: kanšu malas, bedres ar izejām, krasta nogruvumus vai sanesumus. Tas prasa laiku – ar eholoti, džiga metieniem vai vienkārši rūpīgi izpētot akvatoriju. Vēl viena kļūda ir tā, ka iesācēji mēdz ķert tur, kur bieži parādās tikai mazi sami. Lielie īpatņi tur lielākoties neuzturas. Ja gribat trofeju, jāmeklē dziļāk, citādāk un jābūt gatavam sēdēt ne tik ērtos, bet daudz perspektīvākos punktos.
3. Pavirša attieksme pret aprīkojuma detaļām. Pat ja kāts un spole ir kvalitatīvi, bieži izkrīt “mazās lietas”: lētas karabīnes, āķi vai gredzeni. Sams ir spēcīgs un pārbauda katru vājāko vietu tavā sistēmā. Esmu redzējis, kā trofejas tiek zaudētas tikai tāpēc, ka vienā mezglā tika ietaupīts vai izmantots nekvalitatīvs metāls. Sama aprīkojumā nav “otršķirīgu detaļu” – viss ir jāizvēlas drošs un pārbaudīts.
4. Nepareiza ēsmu izvēle. Daudzi domā – kaut nu noķertu vismaz mazu samu. Rezultātā tiek izmantotas pāris sliekas, maza aknas šķēle vai kukaiņi. Bet tā makšķernieks pats sevi “ieslēdz” mazā izmērā. Ja mērķis ir trofeja, ēsmai jābūt trofejas cienīgai: liels zivs gabals, masīvs kūlis slieku vai filejas pikas. Lielais sams spēj bez problēmām paņemt ļoti lielu kumosu, un tieši tas ir ceļš uz trofeju.
5. Pacietības trūkums. Iesācēji bieži grib tūlītēju rezultātu. Ja pirmajās stundās nav copes, viņi sāk haotiski mainīt vietas, ēsmas vai pat metodes. Bet sams nav ātrā zivs. Lielajam samam ir sava rutīna, un reizēm jāiztur vairākas stundas pilnīgā klusumā, lai pēc tam vienā brīdī atnāktu īstā cope. Mans padoms vienmēr ir vienkāršs: neatsakies pārāk ātri! Tieši pacietība bieži vien šķir tos, kas redz trofeju savās rokās, no tiem, kas aizbrauc mājās ar stāstu, ka “šodien neķērās”.
Zināms, ka metodes ir visai dažādas. Un to visu var redzēt un uzzināt, sekojot taviem sociālo tīklu kanāliem, bet kāda ir tava nostāja par diskutablo reāllaika tehnoloģiju lietošanu samu copē?
Es neesmu no tiem, kas iestājas pret tehnoloģijām. Gluži otrādi – man patīk, ka pasaule attīstās, un man patīk augt līdzi šīm pārmaiņām. Arī pašam ir bijusi iespēja dažas stundas pavērot samu uzvedību ar LiveScope un Panoptix. Jāsaka godīgi – tas ir ļoti interesanti un paver pavisam jaunu skatījumu uz to, kā sams uzvedas zem ūdens.
Manuprāt, pati problēma nav tehnoloģijās, bet tajā, kā mēs tās izmantojam. Ar tām var izdarīt daudz laba, piemēram, atrast, kur zivis stāv, atšķirt mazos no lielajiem un pēc tam pielietot klasiskās metodes, lai mēģinātu pievilināt trofeju. Tas ir veids, kas papildina mūsu zināšanas un palīdz labāk saprast ūdeņu dzīvi.
Bet ir arī otra puse. Ir makšķernieki, kuri šīs tehnoloģijas izmanto pārmērīgi. Piemēram, Vācijā ir cilvēki, kas sezonā noķer vairāk nekā 200 samu, un lielākā daļa no tiem pārsniedz divu metru garumu. Un te sākas absurds – viņi met zivij uz galvas pat tomātus un filmē to video, lai būtu “smieklīgi”. Es gribu uzdot jautājumu: vai jūs tiešām domājat, ka sams grib ēst tomātu? Vai viņš uzbrūk tāpēc, ka tas ir kārums? Protams, ne. Sams reaģē instinktīvi, jo jūt, ka kāds svešs objekts ielaužas tā teritorijā. Tas ir tāpat kā, ja kāds svešs cilvēks bez uzaicinājuma ienāktu jūsu mājā, – vispirms jūs viņu gribētu aizdzīt. Tieši tāpat rīkojas arī sams.
Un šeit, manuprāt, sākas negodīga spēle. Jo cope savā būtībā nav par to, lai zivij mestu uz galvas, līdz tā reaģē dusmās. Copes skaistums ir tad, kad tu spēj zivi pievilkt ar ēsmu, ar taktiku, ar savu domāšanu.
Es esmu par tehnoloģijām, ja tās palīdz mums meklēt, saprast un mācīties. Bet tad, kad runa ir par īsto copes garu, kad sams tiešām tiek savaldzināts ar ēsmu, nevis provocēts agresijā, tur es vienmēr palikšu pie klasiskajām metodēm. Šis ir jauns laikmets, un tajā būs vēl daudz jāmācās, bet es ticu, ka viss ir atkarīgs no mūsu pašu attieksmes.
Tu esi procesa baudītājs vai trofeju mednieks? Tavs līdz šim lielākais sams un mērķis, kuru vēlies sasniegt.
Godīgi sakot, es laikam esmu abu sajaukums. Man cope ir galvenokārt iespēja atslēgties no ikdienas, kas ir pilna ar pienākumiem, darbu un stresu. Mana profesija ir cieši saistīta ar cilvēkiem un viņu veselību, un tas nozīmē, ka arī pats regulāri uzkrāju spriedzi. Tieši sams man palīdz no tās atbrīvoties: aizbraukt pie ūdens, izslēgt galvu, dienām ilgi laisties pa upi, lasīt straumi un vienkārši būt dabā. Tā ir sava veida meditācija.
Protams, prieks par trofeju vienmēr ir liels – un kas to noliegs? Taču man nav tā, ka katrā reizē dzītos tikai pēc rekorda. Esmu redzējis daudz labu makšķernieku, kuri “izdega” tieši tāpēc, ka uzlika sev pārāk augstu latiņu: katru reizi vajadzēja noķert lielāko. Kad tas neizdevās, nāca vilšanās, un daži pat pameta copi pavisam. Man pieeja ir citāda: ja noķeru metru garu samu – esmu laimīgs. Ja mazāku – arī tas man sagādā prieku. Jo galvenais ir process, nevis cipars.
Par lielāko savu lomu varētu teikt – bijuši daudzi, varbūt simti, un katrs no tiem man nozīmē kaut ko īpašu. Visvairāk atmiņā palicis pats pirmais un pirmais 2+ metru sams. Tie ir brīži, kas paliek sirdī, nevis tikai fotoalbumā. Protams, man ir sapnis kādreiz noķert vēl lielāku nekā līdzšinējais rekords (2,70 m) – vai tas izdosies, nezinu. Varbūt tam būs vajadzīga visa dzīve. Bet ceļš līdz tam man šķiet vērtīgāks par pašu rekordu.
Ir arī citi mazi sapņi: reiz noķert pilnīgi melnu vai baltu samu. Tādas lietas dod papildu intrigu un motivāciju. Bet galu galā es zinu vienu: man cope nav tikai par lielumu, tā ir par procesu, par ceļu un par tiem stāstiem, kurus varu dalīt ar savu auditoriju un draugiem.
Ir dzirdēts, ka daudzi dodas laimes meklējumos uz tālākām un tuvākām citu valstu upēm, lai nomedītu trofejas samus. To tur ir vairāk? Lielāki? Varbūt nav limitu nozvejai?
Daudziem rodas iespaids, ka ārzemēs sami paši “lec laivā”. Patiesība ir pavisam cita. Mēs redzam skaistos video un bildes otrpus ekrānam, bet reti kurš pastāsta, cik daudz darba un pacietības ir aiz šiem kadriem. Arī man ir gadījies, ka divas nedēļas no vietas neredzu nevienu copi. Tāpēc svarīgākais nav ūdenskrājums, bet tas, cik daudz laika un spēka esi gatavs ieguldīt, lai to izpētītu.
Es bieži dodos uz citām upēm ne tikai trofeju dēļ. Man tas ir arī ceļš – sadarbojoties ar biologiem un strādājot pie savas iecerētās grāmatas par samu uzvedību, vēlos labāk izprast šo zivi dažādos biotopos. Vēl viens iemesls ir iespēja pabūt vietās, kur reti kurš nonāk: mazas, grūti pieejamas upes ar neskartu dabu. Tur sams bieži ir aktīvāks, jo vide nav tik ļoti “nopresēta” kā populārākajās upēs.
Protams, siltākos reģionos tie aug ātrāk un sasniedz lielākus izmērus, un tas arī palielina iespēju satikt trofeju. Bet pats galvenais man šajos ceļojumos ir process – būt dabā, mācīties, salīdzināt, atklāt jaunas vietas un vēlāk ar to visu dalīties savā auditorijā.
Vai šajā brīdī saskati kādas nepilnības noteikumos, likumdošanā, kas ietekmē makšķerniekus un, iespējams, arī samu populāciju?
Jā, un man šķiet, ka tas ir jautājums, kas Latvijā vēl tikai sāk eskalēties. Lielākā problēma ir tā, ka mums trūkst zinātnisku datu par samu populāciju – cik to patiesībā ir, kāda ir vecuma struktūra, cik ātri tie aug un kādus riskus nes klimata pārmaiņas. Bez šiem datiem mēs īsti nevaram pieņemt gudrus lēmumus par nākotni.
Citas Eiropas valstis šajā ziņā jau ir krietni priekšā. Piemēram, Francijā un Spānijā veikti plaši pētījumi par smago metālu un toksīnu uzkrāšanos lielajos samos. Rezultātā tur pieņemti ierobežojumi: lielākos īpatņus bieži iesaka atlaist, jo tie ir gan ekosistēmas “kapitāls”, gan var saturēt cilvēka veselībai bīstamus savienojumus: svinu, kadmiju, PCB un citas vielas. Vācijā dažos upju baseinos pat tiek brīdināts lielos samus vispār nelietot uzturā. Tas parāda, ka riski ir reāli, un valstis jau reaģē ar konkrētiem noteikumiem.
Latvijā pagaidām šādu pētījumu gandrīz nav. Tas nozīmē, ka mēs zinām maz, bet turpinām rīkoties tā, it kā resursi būtu neierobežoti. Un te, manuprāt, ir liela nepilnība likumdošanā: kamēr nav mūsu pašu datu, būtu saprātīgi vismaz daļēji ierobežot lielo īpatņu izņemšanu no ūdens vai nodošanu tirgū. Tieši lielie sami ir tie, kas aug visilgāk un visvairāk uzkrāj gan ekoloģisko vērtību, gan arī potenciālos riskus.
Papildus tam ir vēl viena problēma: Latvijā joprojām notiek tas, ka daudzi makšķernieki lielos samus nodod restorāniem vai tirgo bez jebkādas dokumentācijas. Tas ir bīstami divējādi. Pirmkārt, tā mēs pakļaujam riskam pašas populācijas stabilitāti. Otrkārt, cilvēki, kas ēd šīs zivis, nemaz nezina, vai tajās nav vielu, kas ilgtermiņā var kaitēt veselībai.
Manuprāt, mums ir jāsper divi skaidri soļi. Pirmkārt – sākt savu nacionālo monitoringa programmu, sadarbojoties ar biologiem un universitātēm, lai saprastu, kāds ir mūsu samu patiesais stāvoklis. Otrkārt – kamēr nav datu, ieviest pagaidu aizsardzības mehānismus lielajiem īpatņiem. Tā darīja Francija, Itālija un citas valstis: vispirms pētīja, tad noteica konkrētus ierobežojumus.
Es uzskatu, ka tas nav tikai likuma jautājums. Tā ir mūsu pašu atbildība. Ja mēs tagad izliksimies, ka problēmas nav, tad pēc desmit gadiem varam pamosties situācijā, kad samu būs krietni mazāk un paši būsim vainīgi. Mūsu paaudzei ir iespēja uztaisīt pirmos nopietnos pētījumus un ar tiem lepoties.

6. No dabas ne tikai ņemt, arī dot
edruva.lv, 23.11.2025, Marta Meldra Marti…
Druva, 01.11.2025, Sarmīte Feldmane

Latvijā audzētas zivis ir gardums, ko patērētāji novērtē. Par zivju audzēšanu dīķos, par to, ka dīķi var apsaimniekot kā mazdārziņu, saruna ar  Latvijas Lauku konsultāciju centra zivsaimniecības ekspertu, zivkopi un SIA “Verbus” īpašnieku Dzērbenes pagastā Raivi Apsīti.
-Sezona bijusi interesanta. Vasara bija auksta, forelēm laba, karpām sliktāka. Šovasar dīķos zivis slāpa. Daudz lija,  no laukiem skalojās organiskie savienojumi, un trūka skābekļa. Lietus un arī kūstoša sniega ūdens ir bez skābekļa. Ja strauji mainās skābekļa daudzums, zivis var iet bojā.
Domāju, lielās saimniecības par sezonu nevar sūdzēties, atbalsts ir subsīdijas, kompensācijas par dzīvnieku, kas pārtiek no zivīm, nodarītajiem zaudējumiem. Ieņēmumus daudzi zivaudzētāji gūst, uzņemot makšķerniekus. Saimniecības attīstās, gūst finansējumu projektos.
Savā saimniecībā, izmantojot pieejamo atbalstu, uzstādīju sau¬les paneļus un akumulatoru. Saulainās dienās elektrības cena nokrītas, nav vērts saražoto pārdot. Izdevīgāk uzlādēt akumulatoru, tad vasarā elektrības rēķins bija nulle. Ja būtu jāpērk, kaut biržā elektrība ir bez maksas, par pārvadi būtu jāmaksā. Saim¬niecībā visu laiku ir jārēķina.
Šogad piedalījos produktu kvalitātes konkursā “Novada Garša 2025”. SIA “Verbus” par forelēm saņēma zelta medaļu, par karpām – bronzu. Tas ir novērtējums izaudzētajam. Ikdienā zivis piegādāju darba kolektīviem, restorāniem, kafejnīcām Cēsīs, Rīgā, Jelgavā. Res¬torānos ar regulāru noietu rēķināties nevar,  tie maina ēdienkartes.
Mēs, zivju audzētāji, izveidojām biedrību. Kopā pirkt zivju barību izdevīgāk, tāpat meklēt tirgus. Plānā ir arī nozares popularizēšana, sociālie pasākumi.
-Zivju, arī dīķos audzēto, cena paaugstinājusies.   
-Pēdējā mēnesī, piemēram, skumbrijai cena būtiski pieaugusi. Ik pa laikam to nopērku, skumbrija maksāja 11 – 12 eiro kilogramā, tagad 14, 15 eiro. Tā ir visā Eiropā. Kvotas pārzvejotas, cena vairumtirdzniecībā paaugsinājusies. Forelēm cena ir krietni augstāka. Kūpinātu zivju pašizmaksa palielinās atbilstoši tam, kā mainās darba samaksa. Gatavojot šo produkciju, ir daudz roku darba, arī veikali palielina savu daļu. Izdevīgāk pirkt produktu saimniecībā, ne veikalā. Veikalā cena būs augstāka, jo tirdzniecības ēku būvniecība izmaksājusi miljoniem eiro, ēkas jāuztur, darbinieki jāalgo, un vēl jāgūst peļņa. Par visu samaksā pircējs.
Tiešā pirkšana saimniecībās, protams, pircējam prasa laiku, bet var izplānot braucienu, lai ir pa ceļam uz māju, darbu. Foreles kilogramā maksā nedaudz vairāk par pieciem eiro. Taču jāsaprot arī, ka diviem audzētājiem pat vienas sugas zivis nekad nebūs ar vienādu garšu, jo tā atkarīga no dīķa, kurā zivis audzētas, kā kūpinātas.   
-Katrs dīķis ir citāds, tāpat kā zivkopja pieredze.
-Doles audzētavā rindā ir astoņi vienādi dīķi,  ūdens ieplūst no Daugavas. Katru gadu vienā zivis aug labāk, citā ne. Cits zivkopis stāstīja, ka karpas vienā dīķī nārsto, blakus dīķī nenārsto, kaut apstākļi labi. Kāpēc tā, nesaprast.
Dabā ir daudz nianšu, par kurām neiedomājamies, bet kuras ietekmē. Saimnieki saka, ka jāaprunājas, jāsaprot, kā dīķis re¬aģē dažādos laikapstākļos, kā zivis jūtas.  
-Uz zivju lomu cer ne tikai zivkopji.
-Pirmo gadu pieteicos kompensācijām par savvaļas dzīvnieku nodarītajiem zaudējumiem. Nomāju dīķus arī Nītau¬rē. Gan tur, gan Dzērbenē kormorāni nav retums. Labi, ka nedzīvo tiešā tuvumā. Pērn ap Dzērbenes dīķiem salidoja 20, aizbaidīt nevarēja, izšāvu gaisā, tie neaizlidoja, izmeta gaisā loku un nosēdās dīķī.
Ja kormorāni dzīvo tuvumā, tad dīķsaimniecībai zaudējumi ir    pamatīgi. No šī putna paglābties nevar.  Nītaurē veicām eksperimentu. Hektāru lielā dīķī ielaidām  40 tūkstošus karpu mazuļu. Vasaras sākumā kontrolzvejā viss bija kārtībā, jūlijā karpu vairs nebija. Rudenī nolaida dīķi, bija palikusi 21 karpa, kopā 3, 97 kilogrami. Zivis bija izēduši astoņi kormorāni,  ik dienu atlidoja trīs četri. Barības tonnas izbarotas, bet zivju nav.
Gārnis ir nevainīgākais, staigā gar krastu, ko var noķert, to apēd. Pie dīķiem putnus uzskaitām, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti divreiz sezonā pārbauda ziņojumu. Dzērbenē eksperte uzskaitīja četrus ūdrus, Nītaurē septiņus. Viņa braukā pa saimniecībām un teica, ka nav redzējusi saimniecību, kurā nebūtu ūdru.
Kormorāni,  jūras ērgļi, ķīri, kaijas, ūdri zivsaimniecībām nodara lielus zaudējumus. Nākam¬gad zivju audzētavas varēs saņemt atļauju letālai atbaidīšanai. Esmu mednieks un drīkstu šo metodi izmantot. Taču ir ierobežojumi, kad drīkst šaut.
-Kādas ir iespējas dīķsaimniecībām piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu?
-Saimnieciskās darbības attīstībai, piemēram, zivju māju celt¬niecībai, hidrotehnisko būvju remontam, tehnikas, datorprogrammu iegādei, atbalsta intensitāte ir 60 procenti, tikai jāizmanto. Dīķu rakšanai atbalsta nav. Ir slikta pieredze, jo pirms gadiem ieguldīja lielu naudu, projekta pārvaldītājam pietrūka zināšanu, ekspluatācijā kā dīķi pieņēma izraktas bedres. Tādās nevar attīstīt zivju audzēšanu.
-Jūs popularizējat konceptu “Dīķis kā mazdārziņš”.
-Vēžu un zivju audzētāju asociācijā ir izveidota struktūrvienība pašpatēriņa zivju audzētājiem. Ja pie mājas ir dīķis, tūkstoš kvadrātmetros vasarā var izaudzēt vismaz simts kilogramus zivju, var arī 300.  Ģimenei tas nav maz, pietiks arī radiem. Pavasarī zivis ielaiž, baro, rudenī dīķi nolaiž un iegūst ražu.    Daudzi ierīko dīķi, ielaiž zivis, lai dzīvo, lai paaugas, zvejos nākamgad, tad nolemj, ka vēl pēc gada. Uznāk ziema,  zivis zem ledus nobeidzas. Kā maz¬dār¬ziņā, arī zivju dīķī rudenī  jāvāc raža. Ja arī kādu gadu radīsies problēmas, nebūs sajūta, ka nekas nav izdevies, tikai nauda ieguldīta, jo galdā visu laiku bijušas zivis.
-Jūs audzējat arī mikroaļģes hlorellas.  Kā radās ideja tās izmantot dīķsaimniecībā?
-Vasarā seklā dīķī, kuru pavasarī piepilda ūdens un citas pieplūdes nav, zivīm trūka skābekļa.  Zināju par mikroaļģi hlorellu, kura varot palīdzēt. Ielaidu to dīķī, kaut nebija īstas pārliecības par rezultātu. Tad mērīju skābekli, tā līmenis visā dīķī palielinājās.
Tagad kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes pētniekiem top jau piektais reaktors, kurā audzēt aļģes. Aizvien meklējam labāko risinājumu.
-Par chorellas  audzēšanu un izmantošanu zivsaimniecībā SIA “Verbus” konkursā “Lielais loms” bija izvirzīts nominācijā “Inovācija zivsaimniecībā”.
-Hlorella apēd piesārņojumu, un to izmantojam kā resursu, lai ūdenī nodrošinātu skābekli.  Mikroaļģes ēd  zooplanktons, kas ir zivju barība.  Var saimniekot ekoloģiski, atbrīvot ūdeņus no piesārņojuma, fosfora, slāpekļa, ogļskābās gāzes un audzēt zivis. Zivju daudzums dīķī atkarīgs no pieejamās barības.
Eksperimentā vienā saimniecībā hektāru lielā dīķī  izaudzēja 3,5 tonnas karpu un tikpat foreļu.  Akvakultūras saimniecībās neizaudzē pat tonnu, parasti 500 – 800 kg. Galvenais iemesls ir ūdens kvalitāte un pieejamā barība. Ja ūdenī daudz skābekļa, sāk sadalīties arī dūņas, kas ietekmē zivju  garšu. Viens kubikmetrs hlorellas suspensijas spēj absorbēt tikpat daudz CO², cik simts koku.
Pērn bija atbraukusi delegācija no Ruandas, septembrī biju tur, stāstīju par zivju audzēšanu, aļģu izmantošanu. Esam nodibinājuši Aļģu audzētāju asociāciju. Latvijā tiek pētīts, kā izmantot spirulīnu, lielāku aļģi par hlorellu. Mums dabā ir resursi,  jāmācās izmantot, lai reizē varam palīdzēt videi attīrīties un izaudzēt zivis. Mikroaļģes dod cerību, ka var intensīvi  saimniekot un saglabāt vides kvalitāti. Plānā ir arī ražot dzeramu hlorellu. Pulveri, tabletes var nopirkt. Bet tas ir tāpat kā ēst sīpolloku pulveri vai sīpollokus.
-Vai zivsaimniecības ir ieinteresētas izmantot aļģes?
-Lielās dīķsaimniecības saņem maksājumus par to, ka neaudzē pārāk daudz zivju, ka nepiesārņo ūdeni. Ja izaudzē vairāk par tonnu no hektāra, subsīdijas nesaņem. Protams, tas neveicina nozares attīstību. Mazās saimniecības var strādāt un ir ieinteresētas to darīt efektīvāk, lielajām tas nav vajadzīgs.
-Zivsaimniecībā notiek paaudžu maiņa.
-Kā daudzās nozarēs jaunā paaudze reti izvēlas turpināt vecāku iesākto. Domāju, ka tas ir laika jautājums, mazbērni atgriezīsies un turpinās. Tā ir visā Eiropā, arī zvejniecībā, piekrastes zvejniecībā. Vecie vīri jau pensijas vecumā, nav nākamās paaudzes. Ir arī trīsdesmitgadnieki, kam interesē, kuri apgūst dīķsaimniecību. Nozare nekur nepazudīs.
Dīķu Latvijā ir ļoti daudz, un visi saimnieki grib ielaist zivis. Ja sāk audzēt pašpatēriņam, rodas interese un sapratne, ka var to darīt, pārliecība, ka izdodas, tad pamazām sāk veidot savu saimniecību. Tas ir pareizākais ceļš – sākt ar mazumiņu. Ja nav pieredzes, lieli plāni var sabrukt, kāda avārija var likt mainīt domas, ka zivju audzēšana nav tas, ar ko nodarboties.

7. Godina konkursa “Talsu novada uzņēmēju Gada balva” laureātus
• talsunovads.lv, 25.11.2025

1. novembrī Stendes tautas namā notika konkursa “Talsu novada uzņēmēju Gada balva” laureātu godināšanas svinīgais pasākums. Konkurss Talsu novadā kļuvis par tradīciju, un tā mērķis ir izcelt uzņēmējus, kuri ar savu aktīvo darbību sekmē uzņēmējdarbības vides attīstību, veicina ilgtspējīgu saimniekošanu un stiprina labas uzņēmējdarbības prakses atpazīstamību.
Pasākumu atklāja un uzņēmējiem laba vēlējumus teica Talsu novada domes priekšsēdētājs Ansis Bērziņš. Šogad konkursam tika saņemti 119 pieteikumi deviņās nominācijās, un par laureātiem kļuva šādi uzņēmumi:
Gada jaunais uzņēmējs – SIA “Hidrozālājs” no Stendes (īpašnieks Roberts Pudulis). Balvu pasniedza pašvaldības Attīstības plānošanas, projektu vadības un tūrisma departamenta vadītāja Laine Skadiņa.
Gada lauksaimnieks – ZS “Rīgmaļi” no Abavas pagasta (īpašnieki Juta un Māris Bērziņi). Balvu pasniedza ilggadējā Lauku atbalsta dienesta bijusī Ziemeļkurzemes lauksaimniecības pārvaldes vadītāja Juzefa Kļava. Simpātiju balvu šajā nominācijā saņēma Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Lādzeres grauds” Vandzenes pagastā. Uzņēmums pazīstams arī ar zīmolu “KANEPEX”. Balvu no Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra Normunda Šmita saņēma uzņēmuma pārstāvis Artis Kalniņš.
Gada uzņēmējs piekrastes zvejniecībā / zivju apstrādē – SIA “Līcis 93” Kolkā, kas savu darbību veic arī Rojā. Balvu uzņēmuma pārstāvim Raimondam Buholcam pasniedza pavārs, viesu nama “Ēmužas” saimnieks Aivars Varņeckis.
Simpātiju balvu no Biznesa augstskolas “Turība” Talsu filiāles vadītājas Ingas Karlbergas saņēma SIA “Saunaga zvejnieki” īpašnieks Artūrs Strautmanis Kolkas pagasta Saunagā.
Gada mājražotājs / amatnieks – Vandzenes pagasta zemnieku saimniecība “Mazkuģnieki–2” (īpašnieki – Lormaņu ģimene). Balvu zīmola “Ogu kārums” izveidotājai Elīnai un īpašniecei Laurai pasniedza zīmola SKIM gardumu radītāja Olga Blumbaha. Ziemeļkurzemes biznesa asociācijas pārstāve Gunta Abaja pasniedza simpātiju balvu Dundagas pagasta zemnieku saimniecībai “Brūveri–Grīvas”, Dacei Savickai par zīmolu “Dundagas garšas”. Īpašu balvu saņēma arī saimnieciskās darbības veicēja Eva Vīnerte par zīmolu “Evas apsveikumu kartiņas”. Balvu dāvāja Talsu novada fonda vadītāja Iveta Rorbaha.
Gada tirgotājs / pakalpojumu sniedzējs – SIA “Dundagas ABC” (īpašnieki Ivars un Ritvars Petrovici). Ritvars saņēma balvu no labklājības ministra Reiņa Uzulnieka. Simpātiju balvu saņēma SIA “JJ Autoserviss” Lībagu pagastā. Balvu autoservisa valdes loceklim Jānim Vicinskim pasniedza “Attīstības finanšu institūcija Altum” Kurzemes reģiona vadītāja Ilze Zandberga. Simpātiju balvu saņēma arī SIA “Feramagus” valdes loceklis Māris Kiršentāls. Balvu pasniedza “Talsu Komersantu klubs” valdes locekle Līga Raksta.
Gada tūrisma uzņēmējs – SIA “Seaside Apartments” atpūtas komplekss Rojā (valdes locekle Kate Labareviča). Balvu pasniedza viesmīlības nozares profesionāļi, brāļi Andris un Inguss Reizenbergi.
Gada ģimenes uzņēmums – SIA “Jaunemari”, Dundagas kokaudzētava. Balvu īpašniekiem Laurai un Jānim Zingnikiem pasniedza Arnis Apsītis. Simpātiju balvu saņēma Latvijas zemeņu audzētāji “Dainas” Ārlavas pagastā – saimnieciskās darbības veicēja Dina Jansone ar vīru. Otru simpātiju balvu nominācijā “Gada ģimenes uzņēmums” saņēma SIA “Dumbrāja autoserviss” Lībagu pagastā. Balvu īpašniekam Jānim Dumbrājam pasniedza LTRK pārstāvji Lienīte Skaraine un Andis Araks.
Gada ilgtspējīgākais uzņēmums – SIA “Vika Wood”. Balvu valdes priekšsēdētājam Haraldam Kronbergam pasniedza Ansis Bērziņš. Simpātiju balvu no LIAA Reģionālās pārstāvniecības vadītājas Līgas Raitumas saņēma SIA “SSB Timber” valdes loceklis Valters Jēkabsons.
Gada darba devējs – AS “Talsu Autotransports”, kas izveidojis jauno zīmolu “Wanema”. Balvu uzņēmuma īpašniecei un valdes priekšsēdētājai Janai Kalējai pasniedza NVA Talsu filiāles vadītāja Iveta Riķīte.
Gada izrāviens – SIA “Mīci”, plastilīna ražotne Sabilē. Balvu īpašniecei Kristīnei Volfai pasniedza Agnese Kviese. Kristīne saņēma arī simpātiju balvu no biedrības “Talsu partnerība” vadītājas Lolitas Mucenieces.
Vakara gaitā tika sumināti arī konkursa “Lielais loms 2025” laureāti – SIA “Banga LTD”, biedrība “Usmas krasts” un SIA “Forele-AN”.
Par muzikālo noskaņu rūpējās Paula Saija, Raimonds Ozols un Raimonds Macats. Ceremoniju vadīja aktieris Edgars Pujāts.
Svinīgo pasākumu var noskatīties Talsu novada pašvaldības YouTube kanālā.

8. Jūras sāļā maize – Latvijas zvejnieki un “Lielais loms”
• jauns.lv, 27.11.2025, Guntars Meluškāns

Zvejnieka profesijai allaž bijusi romantikas aura. Skarbi, mazrunīgi vīri ar vēja aprautām sejām, kuri savu dzīvi uzticējuši jūras labvēlībai. Tā var pabarot, bet var arī ieraut dzelmē; māte barotāja un niknākais ienaidnieks vienlaikus. Kā tagad klājas Latvijas zvejniekiem, ar kādām stihijām viņi cīnās un kādu redz savas profesijas nākotni? Par to stāsta divi nozares balvas “Lielais loms” šā gada laureāti – jaunais un daudzsološais Oskars Dančauskis un gada labākais vietējā zvejā Aigars Neilands.
Zvejnieki – zvejnieku dēli
Zvejniecība Latvijā reti ir nejauša izvēle. Parasti tā ir dzimtas profesija, un ne tikai tāpēc, ka jaunieši, sēžot skolas solā, vairs nelasa Viļa Lāča romānus un nesapņo kļūt par oskariem; iemesli ir arī birokrātiski. Zveja ir limitēta ar dažādām regulām, un tikt pie papildu kvotām iespējams tikai tad, ja kāds atsakās no savējām. Ne velti liela daļa Latvijas valdības cīņu Eiropā ir tieši par kvotu palielināšanu. Šogad tas izdevās, bet pamatā tās attiecas uz zvejas traļiem, kas zvejo tālu no krasta. Savukārt piekrastē un iekšzemes ūdeņos darbojas citi ierobežojumi.
Aigars Neilands, kurš nāk no senas zvejnieku dzimtas, atklāti saka: “Jaunam cilvēkam no malas sākt zvejniecību un tikt pie nepieciešamajiem limitiem ir gandrīz neiespējami, ja vien tas netiek mantots. Licences ir zelta vērtē.”
Arī Buļļupes zvejnieks Oskars Dančauskis apstiprina – jaunu zvejnieku parādīšanās no malas nenotiek, jo limitu skaits ir ierobežots. Līdz ar to “jaunas asinis” zvejniecībā faktiski neieplūst, jo pat tad, ja kāds no malas izdomātu iekosties sāļajā jūras maizē, iegūt zvejas licences varētu, tikai noņemot tās kādam citam. Katram zvejniekam ir noteikts murdu vai tīklu skaits, kas ir daļa no kopējā zvejas tīklu limita, un pāri nepaliek nekas. Ir arī nozvejas ierobežojumi, bet tos, kā stāsta zvejnieki, piekrastē sasniegt parasti neizdodas.
Tirgus bez mafijas un rindas pēc zivīm
Oskars Dančauskis pamatā zvejo iekšzemes ūdeņos – Buļļupē. Viņu mēs satiekam Rīgas Centrāltirgū. Tur viņš ir vienīgais zvejnieks, kurš pārdod gan pats savu lomu, gan tirgo arī citu nozvejoto. “Tīklus tagad nav jēgas likt – roņi saplēsīs. Tāpēc strādāju tirgū – palīdzu savai draudzenei.” Oskars, kura tēvs arī bijis zvejnieks, vēlāk atklāj, ka vārdu viņam izvēlējusies vecmāmiņa, bet nemāk teikt, vai tas saistīts ar slavenā romāna varoni. “Neesmu nekad to prasījis, bet būtu interesanti uzzināt,” viņš pasmaida.
Zvejnieka dēls Oskars pirmo naudiņu nopelnīja, palīdzot tēvam atbrīvot zivis no tīkliem, bet pats savu zvejas rīku saņēma, kad viņam bija tikai 14 gadu. 2017. gadā Oskars lauza stereotipus, pats stājoties aiz letes Rīgas Centrāltirgū un apejot starpniekus. Bieži dzirdēto mītu par Centrāltirgus mafiju viņš gan noraida. Tādas nav – ir vienkārši uzpircēji, kas uzliek savu uzcenojumu, jo paši zvejnieki fiziski nespēj vienlaikus būt jūrā un tirgū. Oskars atceras, ka bijis vienīgais zvejnieks 20 gadu laikā, kurš ar savu preci ienācis tirgū tieši, spējot dienā pārdot pat tonnu zivju. Viņš atklāj, ka divos aktīvākajos zvejas mēnešos var nopelnīt gandrīz visam gadam. “Atceros, ka vienu dienu mazliet kavēju, ierados tirgū, kad tas jau bija atvērts, bet pie mana tukšā galda stāvēja gara rinda. Tas tiešām bija iespaidīgi!”
Jaunais zvejnieks gan atzīst, ka maizītei ir bieza garoza, – lai astoņos no rīta būtu tirgū, jāceļas ar gaismiņu pārbaudīt tīklus. “No rītiem tirgū mēdzu sastapt savus vienaudžus, kuri tikko no ballītes, bet es stāvu aiz letes un tirgoju zivis, kas naktī nozvejotas.”
Izdzīvošanas skola piekrastes zvejā
Aigars Neilands zvejo jūras piekrastē – Mērsragā. Arī viņš aroda garšu nobaudījis bērnībā kopā ar tēvu, bet vēlāk pats kļuvis par zvejnieku. Pats žāvē nozvejotās zivtiņas, pats arī pārdod. Daļa nonāk Centrāltirgū uz Oskara pārvaldītajiem zivju galdiem. Aigars smej, ka viņa darbs ir kā brīvdabas muzejā – lai uzturētu dzīvu profesiju, bet nekāds dižais bizness no tā gan nesanāk. Labi, ka Eiropas Savienības fondos atvēlēti līdzekļi* nozares uzturēšanai. Tas ļāvis gan uzbūvēt laivu angāru, gan kalt citus plānus.
Arī Aigara Neilanda pieredze pierāda, ka piekrastes zveja vairs nespēj nodrošināt stabilu iztiku, ja to neapvieno ar citām nodarbēm. Viņš uzsver – lai izdzīvotu nozarē, zvejniekam ir jābūt uzņēmējam ar papildu ienākumu avotiem.
Aigara darbs sākas jau pirms izbraukšanas jūrā, kad jāsagatavo rīki un obligāti jāpiesakās Liziķī (Latvijas zivsaimniecības integrētās kontroles un informācijas sistēmas (LZIKIS) mobilā lietotne) stundu pirms izbraukšanas. Darbs ar tīkliem ir nemainīgi grūts – jāpārbauda, vai tie nav saplēsti, ja vajag, jāsalāpa, bet, ja gadās, ka tīkli ir pilni ar jūraszālēm, to tīrīšana aizņems visu dienu.
Pēc atgriešanās krastā seko ne mazāk apjomīgs darbs – ar nosalušām rokām telefonā jāatskaitās par zivīm, jāsašķiro loms un jāsāk apstrāde. Piemēram, lucīši pirms kūpināšanas ir obligāti jāizķidā. Tieši zivju kūpināšana Aigaram tāpat kā daudziem citiem zvejniekiem ir glābējriņķis. Tā vietā, lai tikai zvejotu un paļautos uz niecīgo piekrastes lomu, viņš strādā savā cehā, privātfirmā, kas ļauj viņam uzturēt sevi un gūt peļņu visu gadu. Aigars uzskata – ja zvejnieks visu gadu koncentrētos tikai uz piekrastes zveju, būtu “galīgi dimbā”.
Roņi – ienaidnieks Nr. 1
Aigars Neilands atzīst, ka nekas zvejniekam nenodara tik ielu postu kā savairojusies roņu populācija. “Visgraujošākā ir cīņa ar roņiem, kuri mūsdienās nenormāli plēš murdus, radot caurumus un iznīcinot lomu. Ja, piemēram, 23 murdi tiek saplēsti, tie nekavējoties jāvelk krastā, jo labot jūrā tos nav iespējams. Tā ir diena ar zaudējumiem, nevis peļņu.” Turklāt roņi pierāda sevi kā visnotaļ inteliģenti kustoņi. Aigars dalās pieredzē: “Tu iemet tīklus, bet no rīta atrodi tos tukšus. Roņi ir tik gudri, ka iemācījušies izmantot zvejas rīkus kā savu barotavu. Zinātnieku piedāvātie akustiskie atbaidītāji** nestrādā – roņi pie tiem pierod, bet pašas zivis gan tie reizēm aizbiedē. Tā ir nepārtraukta cīņa.”
Kolēģim piekrīt arī Oskars, kurš patlaban nezvejo tieši tāpēc, ka ir roņu aktivitātes periods. “Viennozīmīgi, tie ir roņi,” viņš saka, skaidrojot, kāpēc jau vasaras vidū pārtrauc zveju Buļļupē. Tiklīdz ronis ir atgriezies, zvejai vairs nav jēgas. Zvejnieks dalās savos aprēķinos, kādu postu roņi nodara. “Viens ronis dienā apēd vai sabojā vismaz desmit kilogramu zivju. Ņemot vērā, ka mūsu piekrastē siro ap 5000 roņu, dienas laikā tiek iznīcināts tonnām zivju.”
Oskars novērojis, ka roņu apetīte un drosme tikai aug – tie seko lašiem upēs iekšā līdz Rīgas HES un manīti pat Jelgavā. Pie saviem zvejas rīkiem viņš vienlaikus redzējis pat septiņus roņus, kas mierīgi mielojušies ar lomu. Un arī viņš ir skeptisks par akustiskajiem atbaidītājiem**. “Man ir uzfilmēti videomateriāli, kur ronis desmit metru no tā atbaidītāja mierīgi ganās.” Viņaprāt, vienīgais efektīvais risinājums būtu medības, kā tas notiek kaimiņvalstīs, taču birokrātija un ierobežojumi šo procesu padara par cīņu ar vējdzirnavām.
Zūdošās lapreņģes un nākotnes laši
Zvejnieku stāstos spilgti atklājas bioloģiskās izmaiņas jūrā. Aigars ar nostalģiju atceras laikus, kad pavasaros stāvvados nāca tā saucamās lapreņģes – reņģes, kas bija lielas kā siļķes un parādījās laikā, kad kokiem plauka lapas. Mūsdienās tādas ir retums; lomā dominē smalkās šprotreņģītes, jo zivis vienkārši nepaspēj izaugt. Zvejnieks uzsver, ka pie zivju izmēra un skaita samazināšanās lielā mērā vainojams tas, ka jūra kalpo kā kanalizācijas aka, kurā masveidā tiek izgāzti pilsētas notekūdeņi.
Lai uzlabotu situāciju ar zivju resursiem, zvejnieki piedalās populāciju atjaunošanas pasākumos. Oskars Dančauskis aktīvi iesaistās resursu atjaunošanā, veicot “lašu atbrīvošanas operācijas”. Pavasaros viņš Daugavā laiž lašu mazuļus jeb smoltus. Process ir tehniski smalks – zivis vispirms tiek “noslīcinātas” jeb nolaistas būros pie grunts, lai tās pēc dzīves audzētavā pierastu pie upes ūdens. Pati izlaišana notiek nakts aizsegā. Kāpēc? “Lai kaijas neapēd,” paskaidro Oskars. Ja to darītu pa dienu, mazuļi, kas vēl nesaprot savvaļas briesmas, kļūtu par vieglu ēsmu putniem, bet katrs izdzīvojušais kļūs par pamatu nākotnes lašu populācijai un, iespējams, par iztikas avotu nākotnes zvejnieku dēliem.
* Programmā zivsaimniecības attīstībai 2021.-2027. gadam (PZA) pasākumu līdzfinansē no Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonda (EJZAF)
**Rīcības programmā zivsaimniecības attīstībai 2014.-2020. gadam (RPZ) pasākumu līdzfinansē no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF)

9. Kā Baltijas brētliņa kļuva par “Latvijas naftu”
jauns.lv, 02.12.2025, Guntars Meluškāns

Zivju konserviem allaž bijusi konservatīva aura. Plauktos gadu desmitiem stāvējušas tās pašas kārbiņas, un to saturs nereti uzskatīts par “vecākās paaudzes ēdienu”. Taču, ja ieskatās rūpniecības aizkulisēs, atklājas dinamiska pasaule, kas līdzinās piedzīvojumu filmai. Tā ir pasaule, kurā konservu ražošanu uzrauga rabīns no Izraēlas, kur tomātu mērcei ir 50 dažādu nokrāsu, kur bijušie baņķieri vada zivju cehus un kur uzņēmēji, lai izdzīvotu, ir burtiski “nomainījuši dzelzceļa sliežu platumu”.
Kā tagad klājas Latvijas zivju pārstrādātājiem, kā viņi iekaro desmitiem valstu tirgus, kāpēc krīze dažkārt ir labākais tramplīns izaugsmei? Par to stāsta divi šā gada nozares balvas “Lielais loms 2025” laureāti: nominācijas “Gada izaugsmes zivsaimniecībā” balvas ieguvējs, SIA “Banga Ltd” pārdošanas direktors Raivis Veckāgans un balvas “Inovācija zivsaimniecībā” saņēmējs, SIA “Karavela” mārketinga vadītājs Kaspars Erts.
Krīze kā sliežu platuma maiņa
Zivsaimniecība Latvijā pēdējā desmitgadē piedzīvojusi krasas pārmaiņas. Līdz 2014. gadam nozare lielā mērā balstījās uz Padomju Savienības laikā būvētiem pamatiem, eksportējot uz Austrumiem, taču ģeopolitiskie satricinājumi un sekojošais Krievijas embargo lika nozarei uzdot eksistenciālu jautājumu – kā dzīvot tālāk?
Raivis Veckāgans, kurš nāk no loģistikas un finanšu jomas, šo situāciju raksturo ar trāpīgu metaforu: “Padomju laikā dzelzceļa sistēma bija definēta ar noteiktu sliežu platumu. Lai mēs varētu pārorientēties no šī platuma un grādiem uz Eiropu, principā ir jāpārbūvē viss. Tu nevari vienkārši nomainīt sliežu platumu dzelzceļam – tev ir jāmaina arī viss ritošais sastāvs.”
Šī “sliežu maiņa” prasīja milzu investīcijas un drosmi, taču tā ir izdevusies. Tagad nozare ir spējusi pilnībā pārorientēties. SIA “Karavela” savu produkciju eksportē uz 46 valstīm, bet SIA “Banga Ltd” ģeogrāfija aptver 47 valstis. “Man šķiet, mēs esam visos kontinentos, izņemot Antarktīdu,” puspajokam saka Kaspars Erts. Produkcija ceļo pat uz Austrāliju, kur konteiners nonāk pēc trim mēnešiem, taču konserviem, kuru derīguma termiņš ir 3–5 gadi, tas nav šķērslis.
Kovida efekts: konservi kā drošības spilvens
Negaidītu uzrāvienu nozarei deva Covid-19 pandēmija. Brīdī, kad cilvēki veikalos panikā izpirka tualetes papīru, viņi atcerējās arī par zivju konserviem. Kaspars Erts atzīst – nav labāka produkta nebaltai dienai, ko vienkārši nolikt pieliekamajā un aizmirst līdz vajadzības brīdim.
Šim viedoklim piekrīt arī Raivis Veckāgans, norādot, ka tieši pandēmijas laikā pieprasījums strauji auga un situācija uzņēmumam “pagriezās vēl labāk”. Iemesls ir vienkāršs un praktisks – zivju konservi ir ideāls “drošības” produkts – tos var uzglabāt istabas temperatūrā vismaz 3–5 gadus. Tāpēc brīžos, kad pasaulē parādās riski – vai tā būtu pandēmija vai ģeopolitiski satricinājumi –, cilvēki instinktīvi veido uzkrājumus. Un Latvijas šprotes kļūst par stratēģisku preci.
Inovācijas un infrastruktūra par Eiropas naudu
Lai gan uzņēmēji lepojas ar savu darbu, viņi atklāti atzīst – bez Eiropas Savienības fondu atbalsta šāds izrāviens nebūtu iespējams. Raivis Veckāgans neslēpj: “Mēs ļoti daudz izmantojam Lauku atbalsta dienesta finansējumu. Paldies valstij, ka šis process eksistē. Mūsu jauda – divi miljoni kārbu mēnesī – ir radusies un realizēta, tieši pateicoties šīm investīcijām iekārtās un ēkās.”
Kamēr “Banga” fondu naudu iegulda infrastruktūrā, “Karavela” to izmanto inovācijām un eksporta tirgu iekarošanai. Kaspars Erts stāsta, ka fondi palīdz jaunu produktu izstrādē, kā arī finansē piedalīšanos starptautiskās izstādēs.
Nozare nepārtraukti mainās. “Karavela” šogad saņēma balvu tieši par Āzijas garšu līniju, kas, pēc Kaspara Erta vārdiem, ir veids, kā konservus padarīt saprotamus jaunākajai paaudzei.
Kā šprote kļuva par sardīni
Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ieejot Rietumu tirgū, bija pats produkts. “Šprote” vācietim vai francūzim bieži vien neizsaka neko. Kaspars Erts skaidro, ka tas bija brīdis, kad bija jāierauga jaunas iespējas. “Mēs mūsu Baltijas jūras brētliņā ieraudzījām šo iespēju un nosaucām šproti par sardīni, jo tieši tā to saprot visur Rietumos. Un tā bija mūsu atslēga uz visām Rietumu durvīm.”
Tā nav mānīšanās, bet gan pielāgošanās tirgus valodai. Uz kārbas joprojām ir norādīts latīniskais zivs nosaukums (Sprattus sprattus), taču mārketingā tā tiek pozicionēta kā sardīne. “Sardīne ir otra vispārdotākā zivs pasaulē. Ja tu vēlies konkurēt, tev ir jāpieņem spēles noteikumi,” skaidro Raivis Veckāgans. Lai celtu produkta prestižu, izveidots arī zīmols “Rīgas sardīne”, kas kalpo kā kvalitātes zīme noteikta standarta brētliņām.
Tomēr ir robežas, kuras tehnoloģija vēl nespēj pārkāpt. Piemēram, anšovus no Baltijas brētliņām neražo, lai gan pieprasījums būtu. Iemesls ir prozaisks – anšovu ražošana prasa milzīgu roku darbu, jo katrai mazajai zivtiņai ir jāizņem asaka jeb jāizķidā fileja. Pagaidām nav pieejamas iekārtas, kas to spētu paveikt kvalitatīvi un ekonomiski izdevīgi.
50 nokrāsu tomātu mērcei un rabīns cehā
Lai iekarotu Rietumus, ar vienu standartu vairs nepietiek. “Karavela”, kas šogad saņēma balvu par inovācijām, lepojas ar savu fleksibilitāti. Kamēr lieli ārvalstu konkurenti, piemēram, Polijā, ražo milzīgus apjomus pēc vienas receptes, latvieši pielāgojas katrai gaumei.
“Mēs ražojam zivju konservus tomātu mērcē, bet tai tomātu mērcei ir 50 dažādu variāciju,” ražošanas “virtuvi” atklāj Kaspars Erts. “Vienā tirgū vajag saldāku, citā skābāku, citur ir ļoti stingras prasības pret sāli. Katrā tirgū ir sava specifika – vienā zivs var būt ar ikriem, citur tas ir absolūti nepieņemami.”
Vēl eksotiskāka ikdiena kļūst, kad tiek ražota košera produkcija Izraēlas tirgum vai ebreju kopienām citur pasaulē. Tādās reizēs uzņēmumā ierodas rabīns. Tas nav formāls apmeklējums. “Pie mums diezgan bieži viesojas cilvēks, kurš visu ražošanas laiku ir klāt. Viņš iesvēta līniju, pārbauda, kam tā pieskārusies, uzrauga tīrību un procesu no sākuma līdz beigām. Strādājot tik daudzos tirgos, ir jārēķinās ar šo tirgus kultūras īpatnībām, kas ražošanas ikdienu padara ļoti raibu,” stāsta Kaspars.
Arī Japānas tirgus prasa īpašu pieeju. Raivis Veckāgans norāda, ka japāņi vienmēr pirms sadarbības sākšanas fiziski atbrauc uz rūpnīcu Rojā, lai veiktu pilnu auditu – no izejvielu iegādes līdz pat higiēnai.
Zivis no Čīles un cīņa ar miltu fabrikām
Lai gan lepojamies ar vietējām zivīm, mūsdienu zivju rūpniecība ir globāls tīklojums. Siļķes un makreles bieži nāk no Skotijas un Norvēģijas krastiem, bet, tā kā makrele pārzvejas dēļ vairākās vietās iekļauta “sarkanajā sarakstā”, tiek meklētas alternatīvas pat Čīlē un Ekvadorā.
Baltijas jūrā tikmēr notiek neredzama cīņa par resursiem. Tā nav tikai cīņa ar roņiem, kas posta tīklus, – tā ir konkurence starp pārtikas ražotājiem un zivju miltu ražotnēm. Raivis Veckāgans ar bažām norāda, ka daži vietējie zvejnieki savus uzņēmumus pārdevuši Igaunijas investoriem, kas darbojas zivju miltu nozarē. Zvejniekam dažkārt ir vienkāršāk nodot visu lomu nesašķirotu miltiem, nevis rūpēties par augstāku kvalitāti, kas nepieciešama konserviem. “Mums ir jābūt gataviem cīnīties par zivju resursiem, jo konservi rada lielāku pievienoto vērtību ekonomikai nekā milti,” uzsver Raivis Veckāgans.
Vietējās ekonomikas virzītājs
Raivis Veckāgans un viņa brālis zivsaimniecībā nonāca neviļus. Abi ir kurzemnieki no Popes, kuru karjeras sākotnēji bija saistītas ar finanšu un banku jomu. Iespēja iegādāties zivju pārstrādes uzņēmumu radās apstākļu sakritības dēļ, un brālis pārcēlās uz Roju, lai kļūtu par uzņēmuma vadītāju.
“Pirmie gadi nebija viegli,” atceras Raivis. Tomēr tieši īpašnieku klātbūtne un spēja ātri pieņemt lēmumus ļāva uzņēmumam izdzīvot krīzes gados. Tagad SIA “Banga Ltd” ir kļuvis par nozīmīgu reģionālo darba devēju. Lai nodrošinātu ražošanu, kurā top ap diviem miljoniem konservu kārbu mēnesī, uzņēmums organizē transportu ar četriem maršrutiem, vedot darbiniekus pat no 50 kilometru attāluma.
Raivis Veckāgans uzsver, ka ražotne kļuvusi par vietējās ekonomikas virzītāju. “2025. gadā ar darbaspēku saistītajos nodokļos vien mēs nomaksāsim ap miljonu eiro. Tas ir tas, kas paliek ekonomikā un dod iespēju cilvēkiem dzīvot reģionā.”