2. novembrī Ādažos notika gada veiksmīgāko zivsaimnieku godināšana. Nominācijā «Gada uzņēmums zivju apstrādē» izcilības balvu «Lielais loms 2018», Zemkopības ministrijas diplomu un 3000 eiro naudas balvu saņēma SIA «Bērzciems» kolektīvs un tā vadītājs Uģis Krauklis. Šī nozarē ir augstākā atzinība par nozīmīgiem sasniegumiem un ieguldījumu nozares labā.
Slavenās Bērzciema ķilavas
Zivju pārstrādes uzņēmumam Bērzciemā ir gana sena vēsture un tradīcijas. Tas pastāv kopš 1920. gada. Un arī pirms tam zvejniecība un zivju pārstrāde bija bērzciemnieku vienīgais ienākumu gūšanas veids. Bet 20. gadsimta sākumā zemes īpašnieks Ģinters šeit uzbūvē ķilavu sālītavu. Kopš tiem laikiem Bērzciema ķilavas ir atpazīstams un pieprasīts produkts visā Latvijā. Par ķilavām te ir īpašs stāsts no seniem laikiem, kad bijusi kāda kundze, kas zinājusi sagatavot viņai vien zināmu īpašu garšvielu maisījumu. Pašlaik īsti nav zināms, vai senā garšvielu maisījuma sastāvdaļas kādai no bijušajām strādniecēm būtu zināmas. Bet iespējams, ka ir, tikai tās tiek turētas noslēpumā… Lai nu kā, Bērzciema ķilavas ir iecienīts produkts arī mūsdienās. Taču ražotnes vadītājs Uģis Krauklis zina stāstīt, ka gaumes ķilavu ēdājiem ir visai dažādas: vieniem patīk tikko sālītas, cietas, bet citi īsto smēķi baudot tad, kad ķilavas labi pastāvējušas, ir īpašā nogatavināšanas stadijā, mīkstas. Tādas garšo uzņēmuma īpašniekam Egonam Mednim, kurš uzticējis uzņēmumu Uģa Kraukļa pārvaldījumā. Uģis arī stāsta, ka pašlaik mainās pircēja prasības. Jaunie cilvēki ķilavai galvu raut nost negrib, grib ēst gatavu produkciju ar dakšiņu. Tāpēc arī uzņēmums piedāvā ķilavu filejas ar tādu pat garšu kā jau mums zināmās ķilavas kārbiņās. Bet, lai ķilavu filejas saražotu, ir jāiegulda ļoti liels roku darbs, un to pamatā dara uzņēmuma Mērsraga ražotnes darbinieki. Arī metāla kārbās ķilavas pērkot mazāk, iespējams, ka laika gaitā tās nāksies nomainīt ar citām. Pašlaik ķilavas metāla kārbā ražo tikai divi uzņēmumi: SIA «Bērzciems» un bijusī «Kaija», kas nu pārdēvēta par «Karavelu».
Arī garšvielu maisījumi tiekot izmantoti dažādi, līdzīgu mūsu ierastajam piedāvājot garšvielu tirgotāji gan no Igaunijas, gan Latvijas.
Bērzciemnieki privatizē savu zivju ražotni
Atgriežoties pie vēstures, jāmin, ka pēc Otrā pasaules kara Bērzciema zivju pārstrādes uzņēmums bija pieskaitīts Mērsragam un tā arī saucās par Mērsraga zivju fabriku. Taču 1968. gada 1. janvārī Bērzciema zivju pārstrādes cehu savā pārvaldībā pārņem toreizējais zvejnieku kolhozs «Padomju zvejnieks», un nu to sauc par Engures zivju fabriku.
Bērzciema vārdu uzņēmums atguva 1992. gada 27. novembrī, kad nodibināja SIA «Bērzciems». Šis bija viens no salīdzinoši nedaudzajiem gadījumiem, kad paši bērzciemnieki privatizācijas procesa beigās kļuva par uzņēmuma īpašniekiem. Tādējādi zivju pārstrādes uzņēmums savu darbību nepārtrauca. Ražošanu veiksmīgi vadīja Arturs Steriņš, bet, kad Steriņa kungs devās pelnītā atpūtā, ražotnes vadību 2001. gadā uzņēmās Uģis Krauklis. Pašlaik, atskatoties uz gadiem, kas, kā pats saka, nez kur tik ātri aizsteigušies, Uģis saka, ka viegli nav bijis, drīzāk bijis kā jūrā – visu laiku kā pa viļņiem. Jāteic gan, ka šajā laikā audzis arī jaunais vadītājs, gūta pieredze un prasme par sevi pastāvēt, pieņemt atbildīgus un, kā vēlāk izrādījies, pareizus lēmumus. Vispirms jau runājot par pašu ražotni: zivju preservu cehs nav nekāda vieglā ražotne. Tajā jānodrošina temperatūras režīmi, produkcijai ir īsi realizācijas termiņi. Sāls un mitrums maitā iekārtas. Visā jāpiemērojas Eiropas Savienības prasībām.
Cauri viļņiem ašāk, ašāk!….
Bet, atceroties krīzes laikus, U.Krauklis stāsta: ”Tie bija īsti juku laiki. Bija jāizšķiras – būt vai nebūt. Sāpīgi bija, ka jāatlaiž daudzi darbinieki. Bija divi cehi, no tiem viens – zivju kūpināšanai – pārstāja funkcionēt. Darbinieki jāatlaiž, bet visi vietējie, cieminieki, savējie. Tas bija ļoti grūti. Bija jau tādi, kas atrada citus darbus un paši aizgāja, ar tiem jau bija tā vienkāršāk.” Pārbaudījumi nāca viens pakaļ otram. Arī mēs, žurnālisti, atceramies pēkšņo ziņu par to, ka Pārtikas un veterinārais dienests grib ražotni slēgt. Tad nu Uģim un viņa tolaik nelielajam kolektīvam nācās daudz ko pārdzīvot, bija stingri jāturas pretī nolemtībai. Vispirms jāapstrīd pārbaužu rezultāti, jāsola uzlabot ražotni un tas arī noteiktos termiņos jāpaveic. Pamazām tomēr problēma bija atrisināta. Iespējams, dienesta inspektori bija nepieredzējuši, pārcentīgi, jo arī viņiem nācās sākt strādāt jaunos apstākļos… Vēl, iespējams, tolaik bija ļoti daudz zivju pārstrādes uzņēmumu un bija vēlme tos samazināt… Pašlaik gan zivju pārstrādes uzņēmumam ar Pārtikas un veterināro dienestu nekādu problēmu neesot, jo prasības samērīgas, izpildāmas un arī vajadzīgas.
Ražotne aug un nostabilizējas
Lai nu kā, bet līdzšinējos vējus un pat vētras Bērzciema zivju ražotne ir laimīgi pārlaidusi. Pa šo laiku uzņēmums ir audzis, palielinājis produkcijas ražošanu. Ir radusies otra struktūrvienība Mērsragā. Brētliņas, zivju kulināriju ražo Mērsragā, zivju preservus – Bērzciemā. Abās struktūrvienībās kopā strādā 35 cilvēki, no tiem Bērzciema cehā – 15. Darbiniekus vedot uz Bērzciemu gan no Engures, gan Mērsraga, tomēr kodols esot vietējie – bērzciemnieki: Benita Gita Kraukle, Ināra Laure, Daiga Silkalne, Aldis Nezinis, Helmuts Krauklis un citi, jo visas darba rokas ir vērtīgas. Uģis paldies saka arī saviem tiešajiem palīgiem Lienei Pavlovičai, Danutai Freimanei, Ritai Sproģei, Brigitai Raginskai, kas nodrošina raitu ikdienas darbu. Tiesa gan, lielākā daļa no strādājošajiem ir pirmspensijas un arī pensijas vecumā. Uģis saka, ka uzņēmumā meklē arī jaunus darbiniekus, (un priekšroka noteikti būs bērzciemniekiem) tomēr strādāt gribētāju nav, jo darbs nav viegls, jāstrādā ar slapjām zivīm, 15°C temperatūrā, jāpacieš zivju un garšvielu smaržas. Jaunieši Bērzciemā esot, bet viņi dodoties mācīties un tad arī paliek Rīgā, Pierīgā vai Tukumā. Faktiski Bērzciemā darbavietu piedāvājums nav nekāds lielais, attīstās mājražotāji, veikals, kafejnīca. Arī zvejnieku vairs nav daudz. Ja vietējie kaut ko sazvejo un piedāvā ceham, to arī cehs nopērk, bet lielāko daļu zivju pārstrādei ved no Liepājas. Mēnesī vidēji pārstrādā 30 tonnas zivju. “Situācija aizvien ir mainīga,” saka Uģis Krauklis,” kad bija krīze, daudzi aizgāja no tirgus, lielajām ražotnēm vietējais tirgus neinteresēja. Mums apgrozījums palielinājās. Kad lielās ražotnes pievērsās vietējam tirgum, sākās konkurence, sevišķi zivju kulinārijā. Pavisam ražojam 20 dažādu veidu zivju produkciju. Iecienītas ir mūsu siļķes speciālajā sālījumā, arī zivis garšvielu marinādēs, tomātu mērcēs, majonēzē u.c.” Uzņēmums eksportē 30-40% no saražotās produkcijas uz Lietuvu, Igauniju, Angliju, Īriju. Pildot kādu pasūtījumu, eksportē arī zivju produkciju uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Bez laba kolektīva nebūtu panākumu
Kolektīvs ir draudzīgs, kopīgi svin svētkus un jubilejas, visi kopā dodas gājienā Zvejnieksvētkos, piedalās un atbalsta jauno tradīciju – bērzciemnieku salidojumu. Bērzciemā ir vairākas stipras un kuplas dzimtas, tostarp arī Kraukļu dzimta. Tāpēc ik pa pieciem gadiem tiek rīkots dzimtas salidojums. Pagājušā gada vasarā tajā piedalījās 80 dzimtas piederīgie, kurus uzņēma Uģis Krauklis. Šķiet, tieši no senās un stiprās dzimtas Uģis mantojis izturību un pamatīgumu, lai vadītu zivju pārstrādes uzņēmumu, bet pats viņš saka: ja nebūtu tik labu darbinieku, tāda kolektīva, tad viņš viens pats neko nebūtu panācis. Apbalvošanai uzņēmumu izvirzīja Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centra Tukuma biroja darbinieki. Priecājoties par bērzciemnieku panākumu, gribētos vēlēt pašvaldībām, iedzīvotājiem, lai mēs saskatītu līdzcilvēku labos darbus, tos veicinātu godinot. Bērzciema uzņēmuma panākumi patiešām ir sasniegums, kas pelnījis arī valsts simtgades suminājumu.
Preservu ceha strādnieki 1977. gadā (foto)
Uģis Krauklis saņem balvu «Lielais loms 2018» (foto)
Avots: laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” (06.11.2018.), Rūta Fjodorova